Ir tāda rotaļlieta: mēģini noguldīt, tomēr tā arvien saslienas stāvus. «Vaņka vstaņka». Lelle gan nekādu ļaunumu nenodara. Toties kritusī valdība, pat vilkdama pēdējo dvašu, mēģina pastrādāt kārtējo riebeklību.
Ir tāda rotaļlieta: mēģini noguldīt, tomēr tā arvien saslienas stāvus. “Vaņka vstaņka”. Lelle gan nekādu ļaunumu nenodara. Toties kritusī valdība, pat vilkdama pēdējo dvašu, mēģina pastrādāt kārtējo riebeklību.
Runa ir par Eināra Repšes nu jau tradicionālo lingvistisko ekvilibristiku, pirmdien valdības komitejas sēdē nosaucot spēkā esošo Darba likumu par “sociālistiskiem murgiem”. Diemžēl šī frāze nav tikai “vējš tūtā”, jo ekspremjers gluži nopietni domā, ka darba devējam jābūt tiesībām izvēlēties, kad pārtraukt darba attiecības ar darba ņēmēju.
Diskusija par Darba likuma normām komitejā izraisījusies, izskatot Publisko aģentūru likumā grozījumus, kuros paredzēta arī kārtība, kādā uzņēmuma pārveidošanas procesā par valsts vai pašvaldības aģentūru tiek saglabātas darba attiecības ar līdzšinējiem tā darbiniekiem. Ar citēto Repšes frāzi bijis gana, lai valdība vienotos par nepieciešamību izstrādāt “dažus grozījumus” Darba likumā.
Šajā sakarā būtu prātīgi nodalīt to, ko ekspremjers nosaucis par “murgiem” (visticamāk, ar tiem domāta viņa bēdīgā pieredze augstu amatpersonu atbrīvošanā no amata un pēc tam notiekošās tiesas prāvas un tūkstošiem latu piedziņa no valsts – kompensācijai) no Darba likuma kopumā. Taču, lai nodalītu, ir jāzina, pirmkārt, pats likums, otrkārt, tā piemērošanas procedūra; tieši šo zināšanu Repšem nav. Citādi viņš tik vaļīgi neizrunātos, ja apjēgtu, ka Darba likums tapis, pamatojoties uz rekomendācijām un direktīvām, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Turklāt likums tapa karstās darba devēju, arodbiedrību un valsts pārstāvju diskusijās. Tas nebija viegli, jo Darba likums bija pirmais, kas tika veidots saskaņoti ar daudziem citiem likumiem, to skaitā Civillikumu. Protams, tas nav vienlīdz ideāls darba devējiem un darba ņēmējiem, jo objektīvā taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Jebkurš likums ir sava veida kompromiss, taču Darba likums, vienlaikus aizsargājot darba devējus, nenoliedzami galvenokārt aizstāv darba ņēmēju intereses. Turklāt (un tas nav trūkums, bet drīzāk priekšrocība) šajā ziņā Darba likums ir pat nedaudz pārāks par kādreizējo sociālistisko darba kodeksu.
Ja būtu citādi… gan “Eiropa mūs nesaprastu”, gan darba ņēmēji sāktu dumpoties. Demokrātiskā sabiedrībā neviens nepieļaus pasliktināt darba ņēmēju stāvokli, jo vairāk ir neprāts to vēlēties Latvijā, kur jau tā pārāk bieži jāsastopas ar darba devēju visatļautību un strādājošo sociālo neaizsargātību.
Līdz ar to Repšes daiļrunība kārtējo reizi pāršāvusi pār svītru, diemžēl gūstot visa Ministru kabineta (principā jau – veļu) atbalstu. Tādējādi var tikt pavērta iespēja iejaukties no “augšas” un pēc kādas uzpūtīgas, pašpārliecinātas amatpersonas vienpusēja ieskata vienpersoniski izlemt, vai darbinieks ir piemērots vai arī “pasūtāms uz poda”.
Protams, Saeimai principā ir tiesības atvērt jebkuru likumu, taču attiecībā uz Daba likumu nekādā ziņā nedrīkst pasliktināt darba ņēmēju stāvokli.
Secinājums ir pavisam vienkāršs: nevis Darba likums ir “sociālistiski murgi”, bet murgs (turklāt bez pēdiņām) ir šāds apgalvojums. Un otrs secinājums: arī deputātiem, valstsvīriem ir ne tikai jāraksta likumi, bet tie arī jāzina un jāievēro. Vairāki “Ziņu” aptaujātie darba likumdošanas speciālisti diemžēl apstiprināja, ka no līdzšinējiem premjeriem Darba likumu visprecīzāk ievērojis Andris Bērziņš. Bet tas jau nav nekas jauns, ka Repšem likumi ir tikai šķērslis viņa ambīcijām.
