Puisis, kurš pagājušo piektdien ar saksofonu spēli Driksas ielā centās izklaidēt garāmgājējus, pie reizes nopelnot kādu latu, neko tādu Jelgavā vairs nemēģināšot. Iemesls vienkāršs – kāds, visticamāk, ar dzīvi neapmierināts pilsonis, kuram jaunā mūziķa radītās skaņas tobrīd traucēja dzīvot. Viņam bija tiesības sūdzēties, Pašvaldības policijai pienākums uzklausīt un doties palīgā. Rezultātā ielu muzikants pazemojumā devās prom un gājēju ieliņā atkal iestājās miers. Puķu un augļu tirdziņš, vasarnieki kafejnīcu āra terasēs, garāmgājēji un pusbomži, kuriem nez kāpēc tieši Driksas ielas soliņi kļuvuši par vienu no iecienītākajām apmešanās vietām pilsētā. Ielu muzicēšanai pasaulē ir sena vēsture. Vēlākajos gados spožo karjeru tā esot sākuši daudzi izcili mūziķi, tostarp, piemēram, Rods Stjuarts un Ēriks Kleptons. Esam pieraduši pie vijoles, kokles, ģitāras spēles Vecrīgā, dažāda veida vokālām izpausmēm un pat dīvainām kustībām, ko to autore sauc par dejošanu. Ja priekšnesums nav gluži profesionāls, lielākais, ko spēju iedomāties, ir izbrīnā saraukta piere par «mākslinieka» pašapziņu, ejot ar tādu publikā. Taču biežāk gadās, ka ielu muzikanta spēle liek saausīties, uz brīdi piestāt un pasmaidīt. Kāpēc viena īgna tipa tiesības uz nosacītu klusumu ir pārākas par daudzu citu labsajūtu un kādu prieka mirkli? Galu galā – jaunā mūziķa tiesībām darīt to, kas civilizētās Eiropas pilsētās tiek uzskatīts par pašsaprotamu un ikdienu izdaiļojošu sastāvdaļu. Tas ir jautājums Jelgavas Pašvaldības policijai. Atbilde varbūt slēpjas faktā, ka Jelgavā kā īstenā provinces pilsētā ielu muzicēšana ir maz izplatīta parādība. Un pēc šā gadījuma laikam jau arī turpinās tāda būt.
