Mārgareta Tečere, kādreiz par «dzelzs lēdiju» sauktā dāma, šādi definē Eiropas Savienību: «Eiropa būtībā ir sinonīms vārdam birokrātija. Par absolūto birokrātiju to pārvērš apstāklis, ka tā ir noslēgusies vienīgi sevī».
Mārgareta Tečere, kādreiz par “dzelzs lēdiju” sauktā dāma, šādi definē Eiropas Savienību: “Eiropa būtībā ir sinonīms vārdam birokrātija. Par absolūto birokrātiju to pārvērš apstāklis, ka tā ir noslēgusies vienīgi sevī.” Šādi vērtējot, arī pašmāju birokrātija līdzinās “lielajai māsai”, jo arī arvien vairāk “noslēdzas”.
Krieviski iznākošajā presē Latvijā par to nupat izraisījusies divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku – deputāta Borisa Cilēviča un uzņēmēja Valērija Belokoņa – polemika. B.Cilēvičs “aizstāv ES”, V.Belokoņs kopienu cenšas vērtēt “pragmatiski”, savu viedokli balstot uz pieminētās lēdijas reiz kā granītā kaltām frāzēm, “pretodamies demagoģijai, kuru pie mums pasniedz kā argumentus”. Tas gan uzņēmēju netraucē šaut no tādiem pašiem ieročiem, par karteču izmantojot M.Tečeres uzskatu: “Man ir aizdomas, ka Eiropas ideja ne mazums tikusi izmantota blēdībām. Zem Eiropas sintētiskā ideālisma mantijas sekmīgi slēptas ne tikai nacionālās intereses, bet milzums grupu un šķiru intereses (it īpaši pašlaik). Gandrīz reliģiozā bijība “Eiropas” priekšā iet soli solī ar gluži materiālistisku likumdevēju birokrātiju un korupciju,” sacījusi Tečere.
Šo domu attīstot, uzņēmējs spriež, ka runa nav tikai par kopēju tirgu un brīvo tirdzniecību, bet gan par to, ka gan tirgus, gan brīvā tirdzniecība domāta tiem, kas tajā darbojušies jau ilgu laiku un paši veidojuši to darbības likumus. Savukārt B.Cilēvičs uzskata, ka, piemēram, vaimanāšana par mūsu lauksaimniecības glābšanas nepieciešamību beigu beigās reducējama uz pavisam vienkāršu jautājumu: vai esam gatavi maksāt par desu vairāk vienīgi patriotisku apsvērumu dēļ?
Runa jau nav tikai par patriotismu, bet arī par visas valsts ekonomiku kopumā. Ja pērkam ārzemēs ražotas preces, nauda aizplūst uz ražotājvalsti. Tas nozīmē, ka tad, ja pirksim “importa desu”, nākotnē laupīsim mūsu zemniekiem iztikas līdzekļus.
Tiktāl viss ir kolorīti un gandrīz aksiomātiski. Diemžēl diskusija atkal nomaldās novēlotā eirooptimistu un pesimistu argumentu svēršanā. Pirmie jūsmo par to, ka Latvijas lauksaimniecība 2004. gadā saņems no ES dotācijas tiešo maksājumu veidā 37 miljonus latu, bet otrie “sit pretī”, ka tas ir tikai 55 procenti no “veco” ES dalībvalstu zemniekiem pieejamajām dotācijām. Iznāk kā tāda dūru vicināšana kabatā.
Lai mēģinātu panākt “taisnīguma triumfu”, Latvijā (un pārējās jaunajās ES dalībvalstīs) pašai valstij ar diviem ietekmīgiem instrumentiem jāpanāk, lai šī diference pēc iespējas ātrāk tiktu novērsta. Pirmais – vietējā likumdošana, bet otrais – mūsu valsts pārstāvju korpuss Briselē.
Likumdošanā neko daudz vairs nevaram sprēgāt, tāpēc vislielākā vērība jāveltī to cilvēku atlasei, kuriem uzticēt pārstāvēt mūsu intereses ES, lai viņi spētu Briselē ne tikai “piedalīties lēmumu pieņemšanā”, bet darītu to mūsu labā.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka šī atlase diemžēl nav sabiedrības, pat ne Saeimas valdošās koalīcijas deputātu ziņā, bet tikai partijas “Jaunais laiks” uzurpētā priekšrocība. Iedzīvotāju vairumam nav skaidrs, kādiem kritērijiem jāatbilst uz Briseli sūtāmajiem ierēdņiem. Bet tieši viņiem jākļūst par mūsu sabiedrības (lauksaimnieku, uzņēmēju, pedagogu, pensionāru, jauniešu utt.) interešu lobētājiem. Tādēļ Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņā politiķiem jāiesaista ne tikai savas koalīcijas partneri, bet visi iedzīvotāji. Pašlaik tas gan nav jūtams, joprojām dzirdama tikai valdošās koalīcijas partneru bukņīšanās zem valdības deķēna. Šāda vienas partijas vienpusēja hiperaktivitāte diemžēl liek domāt, ka vecajai lēdijai tomēr varētu būt taisnība par tām blēdībām… Tostarp par “desām” maksāsim mēs visi.
