Šīs vasaras sākumā Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā notika sarīkojums par godu mācītāja Morica Vilhelma Konrādija (1821 – 1904) atcerei.
Šīs vasaras sākumā Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā notika sarīkojums par godu mācītāja Morica Vilhelma Konrādija (1821 – 1904) atcerei. Uzstājās mūziķi, aktieri, referēja vēsturniece Ina Lastovecka. Šajā garīgu pārdomu pildītajā un sirsnīgajā gaisotnē pirmo reizi publikas priekšā mācītājs Tālis Rēdmanis izrādīja savu ēzeļu kolekciju.
Zināms, ka ne vienas vien (arī latviešu) tautas sakāmvārdos ēzelis ir kaut kas padumjš, spītīgs, apsmejams, taču kristiešu Svētajos rakstos tas nebūt tā nav. Ēzelis ir ar cieņu pieminēts gan Vecajā, gan arī Jaunajā derībā.
Vēl pirms Jēzus dzimšanas grūtniece Marija veic ceļu uz Betlēmi ēzeļa mugurā. Ēzelis, kas, kā Bībelē teikts, pazīst savu sili, ir klāt arī kūtiņā pie Jēzus dzimšanas. Pūpolsvētdienā Jēzus ēzeļa mugurā, līksmojošās tautas sagaidīts, ierodas Jeruzalemē. Vecās derības Mozus grāmatā Bileāma ēzeļmāte labāk par savu saimnieku jūt Dieva klātbūtni un pat runā cilvēka valodā. “Sauc mani kaut par ēzeli, bet Svētajos rakstos svarīgākajos momentos šis dzīvnieks vienmēr ir klāt,” smaidot secina Tālis Rēdmanis.
Ēzeļu kolekcionēšanu viņš sācis tieši mācītāja Konrādija personības iespaidā. Viņam ēzeļa tēls bijis tuvs, un saistībā ar to tapusi plaši zināmā anekdote, ko literatūrvēsturnieks Antons Birkerts publicējis grāmatā “Vecais Konrādijs dzīvē, darbā un anekdotēs”. Proti, daži draudzes locekļi sūdzējušies superintendentam (baznīcu virsuzraugam) Paukam, ka Konrādijs savos sprediķos stāstot niekus un ka viņš par mācītāju vairs nederot. Pauks devies uz baznīcu pārliecināties, vai tas tiesa. Konrādijs, redzēdams superintendentu baznīcēnu vidū, sprediķojis:
“Jūs visi esat grēcīgi, bet mēs, baznīckungi, nesam jūsu grēku nastu. Mēs esam jūsu grēku nesēji – ēzeļi. Bet vislielākais ēzelis, kam jānes vislielākā nasta, ir mūsu superintendents, kam mēs nododam jūsu grēkus. Lai Dievs viņam palīdz tādu lielu nastu nest.”
Nosaukt savu priekšnieku par “vislielāko ēzeli”, turklāt tā, lai viņš neapvainotos, kā atzīst T.Rēdmanis, ir apbrīnojama asprātība un runas māksla. Tā liecina par augstas raudzes personību, kāda bija gan Konrādijs, gan arī Pauks, kas, protams, atstāja nosūdzēto mācītāju amatā. Konrādijs Svētās Annas draudzē nokalpoja vairāk nekā piecdesmit gadu. Turpinot domu par T.Rēdmaņa pagaidām gan tikai otro gadu veidoto kolekciju, jāpiebilst, ka tajā ir vairāk nekā pussimts ēzeļu. Bieži vien tā ir apskatāma svētdienas skolas bērniem. Ēzelīši vairojas. Samērā daudz tos kolekcionārs dabūjis Zviedrijā, kur šis dzīvnieciņš ir diezgan populāra rotaļlieta. Viens no salmiem darināts eksemplārs mācītājam atvests pat no Jordānas upes krasta, proti, Izraēlas.
Paralēli taustāmām lietām T.Rēdmanis kolekcionē arī literārus sacerējumus, kuros darbojas ēzelis. Tādas, piemēram, ir anekdotes, no kurām dažas publicējam šajā numurā.
