Kurzemes hercogistes spožuma un uzplaukuma laika atblāzma ir vēl joprojām nolasāma Zemgales lauku ainavā.
Kurzemes hercogistes spožuma un uzplaukuma laika atblāzma ir vēl joprojām nolasāma Zemgales lauku ainavā. 18. – 19.gs. arhitektūras formu ideālisms un līdzsvars tika pakārtots īpatni gleznainajam līdzenumam, kura izteiksmīgumu papildināja blīvais mazo upīšu tīkls Lielupes kreisajā krastā. Sesavas pagasts var zināmā mērā lepoties ar vairākām varenām muižām, kuras līdz pat divdesmitajiem gadiem piedzīvoja ziedu laikus. Unikalitāte un savdabība, kas pastāvēja ap lauku kultūrvēsturisko vidi, šodien pamazām aiziet nebūtībā. Vissmagāk tas ir skāris vareno barona fon Bēra muižu – Bērvircavu. Ir pazuduši laidari, klēts, kalpu ērbēģi, rija un gleznainais parks. Vienīgi kā mēma lieciniece bijušajam spožumam vēl stāv muižas kungu māja. Kultūrainaviskās telpas skaistumu un harmoniju veido ainavas elementu kopums, nevis abstrakti izrautas un akcentētas atsevišķas to detaļas. Tādēļ muižas ansamblī ir ievērojama gan tā apbūve, gan parks, gan upes krasta līnija, gan tīrumu, ganību un pļavu izvietojums muižas ēkām blakus. Bērvircavas gleznainais parks (arhitekts O.Tittelbahs) kungu mājas dienvidu pusē ir izzudis, un tā vietā tagad atrodas nomācoša trīsstāvu dzīvojamo ēku apbūve, kuru noslēdz blīva individuālo dzīvojamo ēku zona. Vienīgi atsevišķi vecie dižkoki ļauj nojaust bijušā parka un parādes pagalma vietu. Muižas kungu mājas austrumu pusē izvietojas Vircavas upītes līkločainā gultne ar dīķu sistēmu, kas pamazām pāraug ainavas parkā arī upes pretējā krastā, veidojot gleznainas parka lauces un pastaigu celiņus. Kungu māja ir būvēta koka statņu konstrukcijā, kuru grezno ārējās apdares elegance pilastra, logailu un starpstāvu dalījumā. Ēkas parādes pagalma fasādes centrālo asi akcentēja balkona izbūve un nesošo stabu ritms, tā piešķirot ēkai zināmu monumentalitātes noskaņu. Kaut arī ēka šobrīd ir zaudējusi savu greznumu un tās «aklajos» logos un durvīs tiek dzīts sniegs un lietus ūdeņi, tomēr tās apjoms un savdabīgais majestātiskums ļauj skaidri ieskicēt bijušo muižas varenumu. Turklāt šo nojautu nespēj apslāpēt zemas estētiskās kvalitātes paneļu konstrukcijas dzīvojamo ēku fonā.
Mazāk skarta ir ainavas aizsardzības un apbūves regulācijas zona ap Lielsesavas kroņa muižu. Kaut arī tajā no muižas ansambļa ir saglabājusies tikai kungu māja (1802.g.), tomēr kultūrvēsturiskās telpas izjūta ir daudz spēcīgāka. Ēkas galvenās fasādes izteiksmi bagātina septiņas logailu asis, kur centrālo akcentē pusloka arkas formā stilizēta logaila. Arkveida logu proporcijā ir jaušama līdzība ar arhitekta Berlica būvēto Elejas pili. Fasāžu izteiksmīgumu papildina horizontālas starpstāvu dalījumu joslas un mūra dzegas profils. Ēkas iekšienē ir saglabājušās vecās koka kāpnes ar siluetgriezuma balustriem, kas veidoti kā stilizēta kolonna. Pretēji Bērvircavai pēckara gados Lielsesavas muižas apkārtnē nav veidojusies konkurējošā kolektivizācijas laika apbūve, un līdz ar to ir pasargātas galvenās skatu līnijas vēsturiskajā ainavā. Muižas ēkas ziemeļu daļā ir saglabājies parādes pagalms ar lokveida piebraucamo ceļu, kuru ieskicē daļēji vēl saglabājusies koku rinda. Dienvidu pusē – parks, kura apjoms ir pārsteidzoši mazs pret izmēros vareno kungu māju. Diskomfortu ainavā vēl vairāk pastiprina ap parku cieši pieguļošie tīrumi un pļavas. iespējams, ka tajos ir pārvērsta arī parka dienvidu daļa. Līdz ar to ap ēku vairs nav līdzsvarotas pārejas līdzenuma ainavā. Īpaši šo domu pastiprina parka austrumu puses sasaistes trūkums ar blakus esošo Sesavas upīti.
Daudz izteiksmīgāk vecā kultūrvēsturiskā ainava ir saglabājusies Konradiju dzimtas Skursteņmuižā, kura iezīmējas tālās skatu līnijās no Bauskas ceļa un ir nolasāma nelielā pakalnē. To akcentē izteiksmīgs parka un meža siluets.
Pie muižas kompleksa ved ap 300 metru garš lauku ceļš pāri bijušās muižas tīrumiem, kuru ieskauj koku aleja. Alejas rietumu galā atradās muižas krogs un varenas vējdzirnavas, kuras lielie «krusta pirksti» kādreiz sasaucās ar netālo Sesavas baznīcas zvanu torņa smaili. Diemžēl šis psiholoģiski spēcīgais vertikālās dominantes akcents – dievs, daba, darbs – ir aizgājis nebūtībā, atstājot alejas galu tukšu un bezpersonisku, reizē radot jautājumu – kurp ved koku rindas kulminācija?
Muižas vecā apbūve sevī slēpj vēl ļoti spēcīgu pagājušā gadsimtā valdošo arhitektonisko formu harmoniju – stāvos kārniņu jumtus, baltā ērbēģa milzīgos pārseguma siju un manteļa skursteņu gabarītus, māla kleķa, sarkanā māla ķieģeļa un kaļķu javas krāsu spēli.
Savdabīgs ir muižas parks ar četrsimtgadīgo ozolu, kas atrodas iepretim kungu mājai. Tā tika nopostīta jau Pirmā pasaules kara laikā. Ēkas apjoma kontūra ir vairs nojaušama tikai pēc pārpalikušā velvētā pagraba. Ir saglabājusies muižas apbūves sasaiste ar stādīto egļu mežu, bērzu birzi un jaukto koku mežu. Tur līdzās atrodas arī Konradiju dzimtas kapsēta. Nelielā meža daļa izdziest pie Oglaines upītes kreisā krasta un veido savdabīgi romantisku pāreju tīrumu un ganību ainavā. Kopumā tas ienes ap muižu zināmu miera un Iīdzsvara noskaņu, radot patieso kultūrvēsturiskās telpas veidolu. Diemžēl arī šeit visuvarenais laika zobs dara savu. Ir pusnopostīts milzīgā laidara ziemeļu gals, sagruvis baltā ērbēģa jumta gals, bet otram ērbēģim ir izdrupis ārsienas apakšējais vainags, kas savukārt var izraisīt mājas stūra nobrukšanu.
1938. gadā sesavniece Lidija Dombrovska stāstīja teiku par to, kā radies Sodu Sesavas vārds.
Simts gadu atpakaļ, kad zemnieki bija padoti citai varai, Lielsesavas muižā bija tāds stabs, kur sodīti cilvēki. Kad zemnieki kaut ko izdarījuši, kas kungiem nepatika, tad viņus atveduši uz Lielsesavu un pakāruši. No tā laika vēl līdz šim laikam vecie ļaudis dažreiz stāsta un parunā, ka tai muižai dots nosaukums Sodu Sesava.
30. gados Jelgavas apriņķa Sesavas pagasta «Ābelītēs» no teicējas Annas Ābolas pierakstītie «pazobošanās» pantiņi
Es meitiņa maza, maza,
Es māk’ puišus kaitināt:
Apkārt gāzu cūku sili,
Puišus pāri lecināju.
Smuks puisītis melnu vaigu,
Guļ celiņa maliņā;
Dod, Dieviņi, siltu sauli,
Būs mušām barībiņa.
