Mani izlaiž no automašīnas pie degvielas uzpildes stacijas, kas atrodas uz Ventspils šosejas pie pagrieziena uz Kandavu. Tā esmu izdomājusi, lai pastaigā būtu gabaliņš, ko nosoļot raitākā solī. Līdz Kandavas vecpilsētai no turienes ir apmēram pieci kilometri.
Pa ceļam esmu spiesta pie kādām mājām pārmukt ielas otrā pusē, jo tur manā virzienā auļo pamatīga auguma melns suns, visai dusmīgi riedams. Tas dod vielu pārdomām, vai gan nevajadzētu pirms pārgājieniem somā iestūķēt kādu desas luņķi. Vai tas palīdzētu? Ka tikai nesanāktu tā, ka suns apēstu vispirms desu un tad ķertos pie manis. Tuvojoties pilsētai, izdodas telefona fotokamerā noķert burvīgu kadru ar stārķu pāri, kas ceļas spārnos no savas ligzdas. Tas liek kārtējo reizi pārliecināties – pastaigās telefons jātur tā, lai veikli varētu to paņemt un bildēt.
Jau drīz pēc ievēroju zīmi, ka šeit ir dabas parks “Abavas senleja”. Abavas ieleja ietver Kandavas pilsētas vēsturisko daļu, kā arī daļu no Kandavas un Matkules pagasta Kandavas novadā, Sabiles pilsētas, Abavas un Ģibuļu pagasta Talsu novadā un Rendas pagasta Kuldīgas novadā. Te noteikti 11 aizsargājamie ģeoloģiskie dabas pieminekļi, tai skaitā iežu atsegumi, alas, avoti un ūdenskritumi. Līdzīgi kā citu upju ielejas, arī Abavas ieleja ir viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem ar daudzām tikai valsts rietumu daļai raksturīgajām sugām. Pie Kandavas atrodas Čužu purvs ar Latvijā vienīgo dabisko krūmu čužas augteni (par pastaigu Čužu purvā “Ziņās” arī esam rakstījuši). Dabas parks “Abavas senleja” dibināts 1999. gadā, bet aizsardzībā teritorija atrodas jau kopš 1957. gada. Parka platība ir 14 933 hektāru.
Mazpilsētas šarms
Kandava līdzās Kuldīgai ir viena no skaistākajām Kurzemes mazpilsētām, kas apbur ar senatnīgo arhitektūru, bruģētajām ieliņām, laternām, kalnaino reljefu un brīnišķīgajiem dabasskatiem. Pirmoreiz Kandava rakstos minēta jau 1230. gadā. Pilsēta var lepoties ar vecāko laukakmeņu tiltu Latvijā un hercoga Jēkaba laikā būvēto pulvertorni.
Kandavas apkārtne bijusi apdzīvota jau kopš agrā dzelzs laikmeta, uz ko norāda vairāki kapulauki un pilskalni Abavas krastos. Kandavas kuršu pils bija viens no senās Vanemas zemes centriem. Senpilsēta ģeogrāfiski izdevīgajā vietā pie lielā Prūsijas zemes ceļa Abavas labajā krastā bijusi jau 10.–12. gadsimtā. 1253. gadā Kandavu ieguva Livonijas ordenis un uzcēla tur fogta pili. Pie tās izveidojās vācu amatnieku un tirgotāju pilsētiņa ar tirgu, darbnīcām un baznīcu. Darbnīcas un veikaliņi bija izvietojušies ap veco Tirgus laukumu, kur krustojās galvenie ceļi, vēlāk ielas, kas vēl šodien saucas Sabiles un Talsu vārdā. Cauri Kurzemei gāja krusta karotāju ceļš no Rīgas uz Tukumu, Kandavu, Sabili, Kuldīgu un tālāk. Lai nodrošinātu viņu pārvietošanos, sākās nocietinātu mūra piļu celtniecība. Kandavas ordeņa pils celta no 1253. līdz 1259. gadam.
14.–17. gadsimtā turpinājās Kandavas izaugsme, līdz 1625. gadā tai piešķirtas miesta tiesības. 17. gadsimtā Kandava spēcīgi uzplauka un bija kļuvusi par tuvējās apkārtnes tirdzniecības centru. Pa Abavu uz Ventspils ostu tika pludināti koki, attīstījās sīkas ražotnes – linu austuve, pulvera maltuve, darvas cepļi. Abava vēl hercoga Jēkaba laikā bijusi kuģojama un tās ūdeņi apskalojuši pilskalnu. 18. gadsimta sākumā Lielais mēris paņēma lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju dzīvības. Kandava zaudēja savu līdzšinējo centra statusu. Juridiski pilsētas tiesības tai tika piešķirtas tikai 1917. gadā. Pilsētas plānojums sadalās divās daļās – Abavas ielejas kreisajā krastā veidojusies vecpilsētas daļa ar centriski vērstu ielu tīklu, labajā krastā – Jaunkandava.
Kandavā ienāku pa Liepu ielu, un pirmais akcents tās panorāmā, ko ievēroju jau pa gabalu, ir Gvadalupes Dievmātes Romas katoļu baznīcas savdabīgais tornis. Tā esot īpaša ar to, ka ir vienīgā baznīca Latvijā un varbūt arī Eiropā, kuru uzcēluši draudzes locekļi – pensionāri – bez jebkādas atlīdzības. Dievnama veidošanas iniciators bijis prāvests Andrejs Mediņš.
Baznīca durvis vēra 2003. gada 14. septembrī, bet katoļu draudze Kandavā darbojas kopš 1938. gada. 1998. gadā ar Sv.Bonifācija biedrības Vācijā atbalstu tika iegādāta veca dzīvojamā māja. Ēka bija 18. gadsimta arhitektūras piemineklis, tāpēc nācās rēķināties ar dažādiem ierobežojumiem – nedrīkstēja mainīt tās ārējo izskatu. Tādēļ tika padziļinātas pagrabtelpas, nojauktas iekšējās sienas un demontēti griesti, tā palielinot telpas iekšējo apjomu. Kopš 2006. gada blakus baznīcai atrodas moderns zvanu tornis ar vītņveida kāpnēm.
Izmetu loku pa vecpilsētas promenādi, nostaigāju arī gar Kandavas evaņģēliski luterisko baznīcu, gar Kandavas reģionālās vidusskolas un Kārļa Mīlenbaha vidusskolas ēkām. Pie pēdējās 2018. gadā izveidots parks par godu latviešu tautas dižgaram valodniekam Kārlim Mīlenbaham (1853–1916). Viņš dzimis Kandavas novadā un te sācis arī skolas gaitas. Parks atrodas starp Mīlenbaha vidusskolu un luterāņu baznīcu.
Visus apskates objektus Kandavā būtu grūti uzskaitīt – to tiešām ir daudz. Staigājot nonāku pie secinājuma, ka šī ir ideāla pilsēta, uz kuru vest ekskursijā skolēnus. Piemēram, sadalot tos mazākās grupās, var dot uzdevumus sameklēt dažādus objektus. Turklāt tie te ir bērniem interesanti, kaut vai, piemēram, daudzviet atrodamās zīles, kas ir pilsētas simbols.
Protams, nevar neaiziet arī līdz Kandavas tiltam. Kandavā Abavai pāri varam tikt, mērojot vecāko laukakmens tiltu Latvijā. Pilsētas interneta mājaslapā minēts, ka to dažkārt pat mēdzot dēvēt par vecāko tiltu Ziemeļeiropā, kas būvēts no laukakmeņiem. Man gan netop īsti skaidrs, kāpēc dažkārt un kāpēc dēvē – vai nu ir vecākais, vai nav.
Līdz 1873. gadam pāri Abavai cēlušies ar pārceltuvi, bet kājniekiem bija ierīkotas laipas. Tilta būves pamatdarbus veikuši zemnieki. Lai gan Kandava kā apdzīvota vieta minēta jau 13. gadsimtā, pastāvīga tilta pār Abavu līdz pat 1873. gadam nav bijis. Tilta garums ir 66 metri, tam ir četras akmens velves. Tilts būvēts uz sauszemes, vēlāk upes gultni aizberot un izrakto – jauno gultni novirzot tecēt cauri tiltam. Tilts remontēts vairākkārt – 1912., 1920., 1938./1939. un 1997. gadā. Pamatīgi darbi veikti 1938. gadā. Sākotnēji tilta apmales bija akmens stabi ar koka margām, bet 1939. gadā izveidoja mūra apmales un tilta balstus zem ūdens pamatīgi “apbetonēja”. Savukārt pilnīgi svaigi Kandavas novada dome sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fonda administrāciju īstenojusi projektu “Infrastruktūras izveide antropogēnās slodzes samazināšanai pie Abavas upes Kandavā”, kura mērķis ir izveidot pastaigu laipas pie Abavas, samazinot cilvēku radītu iedarbību bioloģiski vērtīgajos zālājos un nodrošinot publisko ūdeņu vides pieejamību gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem. Projekta īstenošanas laikā te izveidota laipa uz gulšņiem, laipa uz balstiem un pontons, uzstādīts sols un informatīvais stends.
Nezināmais skaistums
Pilsētas ir jauka lieta, bet mūsu ģimenei īpaši patīk dabasskati. Tāpēc, kad atkal tieku uzņemta transportlīdzeklī (ģimene tikmēr bija devusies savās gaitās), nolemjam pusdienu maizītes notiesāt kaut kur pie dabas krūts. Atklājums mums ir Virsaišu ūdenskrituma dabas taka. Pa to dodoties, arī jūt, ka tā nav ļoti populāra. Galā pie ūdenskrituma ir iekārtota atpūtas vieta ar galdiņu un soliem – burvīga vieta pusdienām.
Informācija par ūdenskritumu vēsta, ka tas tapis plašāk zināms tikai 1998. gadā, kad tā augstumu un ūdensteces platumu izmērīja ģeogrāfs Ivars Strautnieks, apzinot ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos objektus Abavas senlejā. Ģeogrāfam šo dabas pieminekli parādījuši vietējie iedzīvotāji. Tas ir 1,7 metrus augsts, savukārt platums pavasaros un rudeņos var sasniegt četrus metrus. Virsaišu ūdenskritumu no citiem atšķir tas, ka ūdens krīt nevis vertikāli, kā ierasts, bet gan nolīst pār ieslīpu dolomīta atsegumu. Kopš 2001. gada ūdenskritums ir valsts aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, savukārt 2010. gadā tas izvēlēts par gada ģeoloģisko pieminekli. Tā kā lietus īpaši nav lijis, ūdens daudzums nav neko iespaidīgs, bet ūdenskritumu Latvijā nav nemaz tik daudz, tāpēc tik un tā ainava šķiet īpaša.
Taka ir vienvirziena, līdz ar to kopā turp un atpakaļceļā būs jāmēro 2,8 kilometri.
Pēc pusdienām piestājam vēl vienā apskates punktā – pie Lūrmaņu klintīm. Te nu gan mums visiem paliek mutes vaļā. Vietā, kur Rojas upe plūst pa kanjonveida ieleju, tās krastos nepilna kilometra garumā atsedzas astoņas piecus sešus metrus augstas smilšakmens klintis. Klintis – gaiši pelēki un sarkanīgi smilšakmens atsegumi – atrodas abos Rojas krastos. Atsegumi ir bagāti nelielām nišām, tiem pāri plūstošiem avotiem un pat bruņuzivs fosilijām. Mēs gan pie klintīm pieejam no vietas, kur uz ceļa izvietotas norādes. Garākā posmā klintis iespējams vērot, vien braucot pa upi ar laivu, bet skats tik un tā ir iespaidīgs.
Kurzemē smilšakmens atsegumi nav bieži sastopama parādība, tādēļ tik ļoti krāšņie Lūrmaņu atsegumi piecus kilometrus lejup no Lubes dzirnavām Rojas upē ir tiešām pārsteigums. Šie atsegumi nedaudz vairāk kā septiņu hektāru platībā atrodas īpašā valsts aizsardzībā jau vairāk nekā 50 gadu – kopš 1957. gada.
Atpakaļceļā vēl piestājam Rojā, lai uz mirkli pastaigātu gar jūru. Paveicas arī, ka pa ceļam kāda no zivju tirgotavām ir atvērta apmeklētājiem, un mēs tiekam pie svaigi kūpinātām, pat vēl siltām zivīm.
