Vēstures izpratnē bieži valda stereotipi, kurus vēsturniekiem gribas lauzt ar jauniem pētījumiem. Arī Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas laikam (1642 – 1682) un viņa pēcnācēju saimnieciskajai politikai nepieciešama pārvērtēšana.
Vēstures izpratnē bieži valda stereotipi, kurus vēsturniekiem gribas lauzt ar jauniem pētījumiem. Arī Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas laikam (1642 – 1682) un viņa pēcnācēju saimnieciskajai politikai nepieciešama pārvērtēšana.
Pazīstamākie fakti, kas saistīti ar hercogu Jēkabu, ir viņa saimnieciskie panākumi – hercogistē palielinājās ražošana un eksports, uzplauka kuģniecība. Bieži Jēkaba dēlu hercogu Fridrihu Kazimiru uzskata par tēva saimnieciskās politikas neveiksmīgu un izšķērdīgu turpinātāju. Kā liecina jaunākie pētījumi, baltvācu autori, kas hercogam Jēkabam veltījuši diezgan lielu uzmanību, nav pienācīgi analizējuši un pētījuši avotus, tādēļ daudzi secinājumi balstīti uz vienveidīgu, turklāt neprecīzu avotu bāzes.
Vai kristietis drīkst izmantot vergus?
Jelgavas vēsturnieks K.V.Krūze 1843. gadā izdotajā darbā «Curland unter den Herzögen» («Kurzeme hercogu valdījumā»), vērtējot Jēkaba saimniecisko uzplaukumu, uzsver, ka tā aizsākumi meklējami jau viņa tēva hercoga Vilhelma laikā. Tomēr, pēc Krūzes uzskatiem, Jēkabs bija tālredzīgāks valdnieks, nekonfliktēja ar muižniecību un saimnieciskās aktivitātes realizēja savos īpašumos vai ārpus robežām. Krūze rada arī priekšstatu par Jēkabu, ka viņš nav atbalstījis vergu tirdzniecību, ko uzskatījis par kristīga cilvēka necienīgu lietu. Taču autors min, ka Tobago salas kolonijā Jēkabs tomēr izmantoja nēģeru vergu darbaspēku.
V.Ekerts darbā «Kurland unter dem Einfluss des Merkantilismus» («Merkantilisma ietekme Kurzemē», 1927. g) jau plašāk apskata Jēkaba uzņēmumus un atzīst, ka galvenais impulss Jēkaba saimnieciskajai politikai bija nodrošināt galmu un algotņus.
Skaistākā vēstures grāmata
Poļu izcelsmes 20. gadsimta 30. gadu vēsturnieka Jana Juškeviča grāmatu «Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē» raksturo simpātijas hercoga Jēkaba politikai. Autors uzsver latviešu dzimtcilvēku iespēju izvirzīties saimnieciskā ziņā, kļūstot par amatniekiem un meistariem dažādos uzņēmumos (baltvācu autori uzsvēra tikai ārzemju meistaru aicināšanu uz Kurzemi). Grāmatu iespieda un izdeva Valsts papīru spiestuve, un ilgi tā bija tehniski vislabāk noformētais izdevums par Latvijas vēsturi. Taču grāmatas saturā bija daudz kļūdu.
Profesora Edgara Dunsdorfa darbā «Latvijas vēsture. 1600 – 1710» autors oponē izplatītajam viedoklim, ka hercoga Jēkaba saimnieciskā politika bija merkantilisms. Taču tad hercogi būtu veicinājuši privāto uzņēmību ar nolūku to aplikt ar nodokļiem un tā iegūtu līdzekļus politiskās varas mērķiem.
Fakti nesaskan ar mītu
Kā mūsdienu jaunās paaudzes vēsturnieku nozīmīgākais pētījums par Kurzemes un Zemgales hercogistes politisko, administratīvā iedalījuma un saimniecisko vēsturi (akcentēta metālieguves manufaktūru darbība) jāmin Mārītes Jakovļevas doktora promocijas darbs un ar šo tēmu saistītās publikācijas. Autore uzskata, ka lielu ietekmi uz historiogrāfiju atstāja O.Mirbaha grāmata «Briefe aus und nach Kurland» («Vestules uz un no Kurzemes»), izdota 1844. gadā. M.Jakovļeva secināja, ka ar savā rīcībā esošajiem faktiem viņš rīkojās pilnīgi brīvi, attiecinādams uz hercoga Jēkaba valdīšanas laiku notikumus, kas patiesībā norisinājās jau pēc Jēkaba nāves 17. gs. beigās un 18. gs. pirmajā trešdaļā. Tā tika radīti daudzi nepamatoti mīti par Jēkabu, piemēram, viņam piedēvētais lēmums ar vietējo pavalstnieku apmācīšanu un pakāpenisku ārzemnieku skaita samazināšanu attiecināms uz hercoga Ferdinanda 1698. gadā slēgtu līguma tekstu, t.i., 16 gadu pēc Jēkaba nāves. M.Jakovļeva izmaina priekšstatu par hercogu Fridrihu Kazimiru, viņa saimniecisko darbību uzskatot par tikpat veiksmīgu manufaktūru izmantošanā kā tēva. M.Jakovļeva konstatējusi, ka vairākas metālieguves manufaktūras, kuru izveide piedēvēta Jēkabam, ir dibinātas viņa dēla laikā. Hercoga Fridriha Kazimira laikā manufaktūru darbībā tika iesaistītas privātpersonas un privātais kapitāls. Uzņēmumu iznomāšanas prakse Eiropā bija izplatīta forma, un tās mērķis bija gūt ienākumus valsts kasē neatkarīgi no uzņēmuma rentabilitātes.
Pamatojoties uz jaunākajiem atzinumiem Rietumu historiogrāfijā, Dr.hist. M.Jakovļeva oponē E.Dunsdorfa viedoklim, uzskatot, ka hercogs Jēkabs bijis merkantilists. Uz Kurzemes hercogisti ir attiecināma izteiktā atziņa par jēdziena «tautsaimniecība» un «valsts saimniecība» identiskumu 17. gadsimtā. Hercogs Jēkabs bijis agrīnais merkantilists, bet viņa dēls Fridrihs Kazimirs balstījies uz klasiskā merkantilisma postulātiem.
Secinājums no rakstā apskatītajiem pētījumiem var būt šāds: hercogs Jēkabs, protams, bijis moderns sava laika valdnieks, taču viņa saimnieciskā darbība radikāli nepārsniedz hercogu Vilhelma un Fridriha Kazimira saimnieciskās aktivitātes.
