Sports ir Ilonas un Salvja dzīvesveids un būtība.
Velotūrisms, orientēšanās, slēpošana, skriešana, braukšana ar sniega un vēja dēli un vēl daudz kas cits ir jelgavnieku Ilonas un Salvja Daģu kaislīga aizraušanās. Var tikai apbrīnot, kā visam atliek laika, jo hobijiem pa vidu vecāku uzmanību un mīlestību prasa arī astoņus mēnešus vecā Kate, kura jau no pirmajiem dzīves mēnešiem tiek ņemta līdzi uz visām sacensībām. Daģi ir kā kustīgi zobratiņi, kas dzīvo un darbojas lielā saskaņā. Viens par otru viņi runā ar lielu pietāti un cieņu. Ilonas un Salvja dzīve ir gaišuma un mīlestības piepildīta. Ar nepacietību tiek gaidīti Ziemassvētki, kas šogad būs īpaši, jo ar vecākiem tos pirmo reizi kopā sagaidīs arī mazā meitiņa.Studentu mīlestība«Bija jānotiek tieši tā,» iesāk Salvis, atceroties, kā liktenis viņus abus savedis kopā. Pēc pamatskolas viņš vēlējies kļūt par ceļu policistu. Pabeidzis tehnikumu, bet tad sapratis, ka būt policistam ir pārāk neinteresanti, tāpēc devies uz LLU studēt informācijas tehnoloģijas. Studiju laiks arī savedis abus kopā, jo Ilona tur apguva ekonomikas zinības. Pēc augstskolas Ilona sāka strādāt Jelgavas 4. vidusskolā par lietvedi, bet Salvis turpināja studēt maģistrantūrā, vēlāk arī doktorantūrā. Paralēli zinātnei viņš strādā Informācijas tehnoloģiju fakultātē par inženieri programmētāju un kā pētnieks piesaistīts zinātnisko projektu izstrādē. Nekad nesaki nekad!Lai dzīvei piedotu asumiņu, kolēģi Salvi ievilināja orientēšanās «tīklos». «Pēc sacensībām viņš vienmēr mājās pārbrauca slapjš, netīrs un dubļains. Toreiz domāju, ka es nu gan neko tādu nevarētu darīt, bet pēc gada tomēr nolēmu aizbraukt līdzi un pamēģināt. Neticami, bet jau pirmajā reizē man ļoti iepatikās. Kontrolpunktu atrašana, tas, ka tu viens pats ej pa mežu, ir neizsakāms azarts un reizē liela relaksācija. Mežs un daba man vienmēr patikuši. Bērnībā esmu gan sēnes lasījusi, gan tāpat vien pa mežu staigājusi, iztēlojoties tajā savu pasauli,» stāsta Ilona. Tāpat kā Salvis, arī Ilona iestājusies orientēšanās klubā «Alnis» un šodien ar lepnumu saka: «Orientēšanās ir mūsu dzīve.»Koridorā pie sienas piestutēti divi velosipēdi, kas ir vēl viena Daģu ģimenes aizraušanās. Velotūrisms aizsākts vēl pirms orientēšanās, un garākā distance, ko abi kopā veikuši, bija 145 kilometru brauciens uz Kuršu kāpām. Tie pievārēti trijās dienās. Viņu meitiņa Kate savā pirmajā braucienā ar velosipēdu devās sešu nedēļu vecumā, guļot slingā uz tēta vēdera.Vēl mammai puncī esotMartā mazā Kate svinēs gadiņu, bet sacensību un ceļojumu pieredze viņai jau tik bagāta kā citam varbūt visa mūža garumā, smejas Salvis. Pagājušajā gadā Jelgavas orientēšanās kluba «Alnis» sezona noslēdzās oktobrī. Tā godam bija jāpabeidz, kaut Ilona jau piekto mēnesi bija bērniņa gaidībās. «Skrēju, bet darīju to ļoti prātīgi, zinot, ka nedrīkst pārforsēt. Laikam svaigais gaiss mazajai nāca par labu, un viņa neprotestēja. Pēc pāris mēnešiem ar visu punci vēl slēpoju ar distanču slēpēm,» atceras Ilona. Arī pēc meitiņas piedzimšanas pagājis vien pāris nedēļu, kad jaunā māmiņa devās uz orientēšanās sacensībām. «Tieši sākās sezona, un Kati ņēmām līdzi. Kamēr mazā gulēja ratiņos, citi «aļņi», kas tajā brīdī neskrēja, mazo pieskatīja. Ļoti jauki, ka Jelgavā orientēšanās sports ir pietiekami populārs. Mums ir spēcīgs klubs, jauki cilvēki, notiek paaudžu maiņa,» priecājas Ilona. Paralēli aktivitātēm Jelgavā pāris reižu nedēļā viņi dodas arī uz Rīgu un orientējas kopā ar kluba «Magnēts» biedriem, jo tur dalībnieki trenējas citas sarežģītības pakāpes distancēs. Par Daģu sportošanas mīlestību liecina panākumi – pie sienas pamatīgs medaļu saišķis, bet kausiem un godalgām drīz vien dzīvoklī trūks vietas.Sports ir Ilonas un Salvja dzīvesveids un būtība. «Es nevaru iedomāties, ka mazā Kate būtu jāatstāj mājās, tāpēc viņa visur ir kopā ar mums. Ja ir vajadzība, līdzi ņemam manu māsu par auklīti,» stāsta Ilona. Kate ik pa laikam savā balstiņā piekrīt mammas un tēta stāstītajam. Viņa ir aktīva meitene un jau gatavojas saviem pirmajiem pastāvīgajiem solīšiem. Vecāki cer, ka arī meitai orientēšanās ies pie sirds, bet pagaidām Kate tiek cītīgi vesta uz peldēšanas nodarbībām.Kā līdz BarselonaiSportošanai atvaļinājuma nav, smej Salvis. «Plānojot ikgadējo darba atvaļinājumu, vienmēr domājam, kur aizbraukt ārpus Latvijas, un skatāmies, kur notiek kādas sacensības, kurās varam piedalīties. Pagājušajā gadā bijām Norvēģijā, šogad Slovākijā, kur slēpojām, arī Jauno gadu plānojam sagaidīt uz slēpēm Igaunijā. Protams, mazo ņemsim līdzi,» plānos dalās Salvis. Viņi secinājuši, ka Latvijas kalni kļuvuši par maziem, tāpēc pamazām tiek iekaroti Tatri un Alpi. Istabā gleznas vietā pie sienas Daģiem piestiprināts sniega dēlis. Sievai tīkamāka ir kalnu slēpošana, bet vīram – traukšanās ar sniega dēli. Februārī Salvis plāno mesties jaunā izaicinājumā – doties uz biatlona sacensībām Vācijā. Viņi nemitīgi meklē ko jaunu un interesantu. Nesen iepazinuši skvoša spēli, bet pagājušajā vasarā ģimenes galva izmēģinājis, kas ir vindsērfings, un nākamvasar to domā turpināt iepazīt. Nevar neminēt skriešanu, kam arī Salvis pievērsies pietiekami nopietni. Šogad Latvijā sacensībās viņš pievārējis četrus pusmaratonus, pārstāv virtuālo skrējēju klubu «VSK Noskrien». «Skrienu vismaz piecas reizes nedēļā, esmu parēķinājis, ka šogad tie ir ap 2700 kilometriem. Zinu, ka līdz Barselonai ir ap 3000 kilometru. Nedēļā vidēji sanāk noskriet 52 kilometrus. Skriet trenējos, jo tas ir pamats labam rezultātam orientēšanās un piedzīvojumu sacensībās,» skaidro Salvis un rēķina, ka gada laikā noskrietā distance sanāk kā no Rīgas līdz Barselonai.
