Veselība ir mūsu lielākā bagātība, vesels cilvēks – valsts attīstības priekšnoteikums.
Veselība ir mūsu lielākā bagātība, vesels cilvēks – valsts attīstības priekšnoteikums. Tomēr neskaidrības, pārkāpumi, streiki, atalgojums un finansējums – lielākas un mazākas krīzes veselības aprūpes sistēmā piedzīvojam laiku pa laikam.
Mainīt valstī lietu ierasto kārtību ir grūti, bet ne neiespējami, tāpēc vispirms jātiek skaidrībā ar veselības aprūpes sistēmu, tās problēmām katrā pilsētā, katrā pašvaldībā.
Jelgavas pilsētas slimnīca ir viena no 11 daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcām Latvijā. Nekautrēšos un apgalvošu, ka tā ir pamatbalsts veselības aprūpei pilsētā, to paredz arī tās status. Slimnīca atbilst izvirzītajām prasībām, nodrošina neatliekamo palīdzību katram, kam tā nepieciešama. Šodien ir mainījusies izpratne pa slimnīcas būtību – šajā ārstniecības iestādē veic padziļinātu, efektīvu kā izmeklēšanu, tā arī ārstēšanu, savukārt rehabilitācija un ambulatora aprūpe ir ģimenes ārsta ziņā. Šī sistēma labi darbojas attīstītās Eiropas valstīs.
Tomēr mūsu sociāli problemātiskajā sabiedrībā iedzīvotāji bieži vien nokļūst neapskaužamā stāvoklī – indikāciju ārstēties slimnīcā nav, taču pats ar sevi cilvēks galā netiek. Izņēmums nav arī Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāji, kuriem nav pieejamas sociālās gultas – vietas, kur cilvēks būtu īslaicīgi izvietots siltumā, apkopts un pabarots. Pilsētā nav geriatrijas gultu – vietas, kur ārstējas veci ļaudis (saņem simptomātisku terapiju hronisku saslimšanu paasinājuma gadījumos), nav paliatīvās aprūpes gultu, kur atvieglo ciešanas neglābjami smagiem slimniekiem (saņem atsāpināšanas terapiju).
Tajā pašā laikā pilsētā ir Jelgavas rajona slimnīca, kas joprojām īsti nevar atrast savu vietu “zem saules” – ar augstām tehnoloģijām un intensīvu ārstēšanu tā nevar lepoties, bet par to, kas bijis līdz šim, šodien valsts vairs nav ar mieru maksāt.
Katrai slimnīcai ir savs īpašnieks – vienai pilsētas Dome, otrai – rajona Padome, un pamatproblēma ir savstarpēja, aktīva dialoga trūkums – par sadarbību, par iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvu medicīnisko aprūpi u.tml. Šis jautājums būtu jārisina nekavējoties.
Aktuāls temats pilsētā ir arī ambulatorā aprūpe jeb poliklīnikas – laikā, kad lielākā daļa no ģimenes ārstiem ir atstājuši šīs iestādes un izveidojuši patstāvīgas parakšu vietas, pilsētā tādas ir četras – Jelgavas pilsētas poliklīnika, SIA “Optima” jeb bijusī bērnu poliklīnika, Jelgavas rajona slimnīcas poliklīnika, “Fitosan” Pārlielupē. Tas liek aizdomāties par šo iestāžu noslogotību vai, uzņēmējiem saprotamā valodā, rentabilitāti. Manuprāt, arī tur ir pietiekami daudz darāmā.
Bieži peltie ģimenes ārsti, es teiktu, ir nosodīti nepelnīti. Ārsti, kas tika mācīti ārstēt, pēkšņi kļuva par darba devējiem, grāmatvežiem, saimniecības daļu vadītājiem un tikai tad par ārstiem. Esmu pārliecināts, ka laika gaitā visas nebūšanas nokārtosies, jo cilvēki, kas šajā jomā vēl joprojām strādā, ir patiesi sava darba fanātiķi. Protams, arī viņiem ir jāpalīdz, rezultātus nevar prasīt nekavējoties. Vēlos atgādināt arī Eiropas pieredzi, kur ģimenes ārstu institūcija veidojusies nu jau gadu simteņiem.
Dažādi dziednieki, vārdotāji, pūšļotāji un citi, kas pretendē uz miesas un dvēseles ārstēšanu, ir palikuši ārpus redzesloka bez jebkādas uzmanības un kontroles. Man kā ārstam mati ceļas stāvus, kad lasu sludinājumus vietējā presē, ko šie cilvēki ārstē (vismaz tā viņi apgalvo). Negribu spriest par “ekspertu” ētiku un morāli, bet domāju, ka sekas, kas ir neizbēgamas atsevišķos gadījumos viņu dēļ rezultātā, robežojas ar kriminālatbildību, ja vien kāds tam sekotu līdzi. Un tam “kādam” ir jābūt pilsētas Domei – Veselības un sociālo lietu pārvaldei. Arī šis process ir kontrolējams un sakārtojams.
Veselības aprūpe ir it kā šaura joma, bet tā skar katru – mazu un lielu, jaunu un vecu, agri vai vēlu. Sistēmas sakārtotība, nodrošinājums ir daļa no labklājības. Tā ka darāmā te netrūks!
