Tas notika tai tālajā laikā, kad baznīcu no valsts atdalīja tik pamatīgi, ka vismazākajam ierēdnītim, skolotājam vai ārstam labāk bija tai tuvumā nerādīties.
Tas notika tai tālajā laikā, kad baznīcu no valsts atdalīja tik pamatīgi, ka vismazākajam ierēdnītim, skolotājam vai ārstam labāk bija tai tuvumā nerādīties. Baznīcas tradīciju aizstāšanai izdomāja jaunus amatus un to nosaukumus. Arī sabiedriskos izvadītājus.
Toreiz brīvajā laikā spēlēju teātri ciema un kolhoza kopā, un man bija samērā laba balss bass. Kad mūsu režisorei nomira tēvs, viņa ļoti centās, kamēr pierādīja, ka man jāiet pie viņas par sabiedrisko izvadītāju. Tā arī notika. Laikam jau izdevās, jo turpmāk mani meklēja diezgan bieži.
Bija jūnijs, Jāņu laiks. Un tad kādā vēlā vakarā mani iztraucēja telefona zvans. Zvanīja kāds labi pazīstams mednieks: «Sveiki! Klausies, gribi vai negribi, šosestdien tev jāierodas pie manis.»
«Ar kādu bruņojumu?»
«Šoreiz ar balsi. Tu man esi vajadzīgs kā mācītājs (tā neoficiāli saukāja sabiedriskos izvadītājus), nomiris sievastēvs.»
Mirušo apbedījām, ieradāmies bēru mājā, sākās roku mazgāšana un viss cits. Tai laikā biju kaislīgs smēķētājs. Gaidot rindu pie mazgājamās bļodas un pļāpājot, uzvilku kuplu dūmu. Bet te nejauši pamanīju, ka apmēram 40 gadu veca sērās tērpta dāma, glīta tumšmate ar, šķiet, bērēm nepiemērotu dziļu dekoltē un krūtīm kā siera rituļiem, otrā telpas stūrī starp sievām, tāpat kā es, kāri rij dūmus un kaut kā nekautrīgi uz mani skatās. Atcerējos, ka viņa aiz zārka un pie kapa stāvēja tuvinieku pulciņā. Pavadītāju bija daudz, galdi klāti bagātīgi, jo nelaiķis bija nodarbojies ar puķu audzēšanu un dzīvojis labi.
Uzaicinot par nelaiķa piemiņu tukšot pa glāzītei un atcerēties viņa labos darbus (par nedarbiem bērēs parasti nerunā), pamanīju, ka raženā tumšmate sēž galda pretējā pusē, tuvinieku galā, blakus stipri garam kungam, šķiet, krietni vecākam, un tā vien uz mani šķielē.
Pēc brīža sākās tādas Jāņu lietavas, ka par mājās tikšanu (tolaik galvenokārt braucām ar zirgiem, un bija jābrauc trīs četri kilometri) nebija ko domāt. Kad saimnieks laipni piedāvāja naktsmājas, piekritu. Piekritu arī tādēļ, ka pie galda man blakus bija gadījies nelaiķa kauju biedrs labs stāstītājs, kas man centās izklāstīt visus tālos notikumus. Pēc kārtējās pīppauzes pamanīju, ka tumšmate ar garo diez kāpēc sēž man pretī.
Neizskaidrojumu iemeslu dēļ es patīku suņiem. Parasti svešā vietā, ja sēžu pie galda un mājās ir vaļā staigājošs suns vai sunītis, tas pēc laika mani sameklē un guļ pie manām kājām. Šoreiz tur atradās kārtīgs mājas krancis.
Dāma sāka ar mani sarunu, viņas vīrs (to noskaidroju vēlāk) krietni malkoja stipro dziru, bet ne pīpēja, ne runāja.
Drīz suns zem galda ierūcās, pacēlu galdauta malu, lai palūkotos, un pamanīju dāmas kāju, kas bija pastiepta uz manu pusi. Tas droši vien bija suņa rūkšanas iemesls.
Kad kārtējo reizi izgājām pīpēt, dāma mani īsi uzrunāja:
«Laižamies!»
«Uz kurieni,» pārjautāju.
«It kā tu nesaprastu!»
Nāca viņas vīrs, un saruna pārtrūka.
Sauca atkal pie galda uz saldo. Nu jau bērinieki bija sadalījušies pa grupiņām. Man blakus labajā pusē bija strēlnieks, bet kreisajā melnmate. Sēdēšana ieilga krietni pāri pusnaktij ko tad citu lietavās bija darīt? Man bija ierādīts stūrītis uz grīdas saklātās guļvietās. Es justos mierīgs, ja vien tumšmate man nemīdītu kurpi un nekniebtu sānos. Tad viņa pazuda.
Biju jau krietni iesilis, kad izgāju uzpīpēt. Te arī viņa bija klāt, paņēma kā koferi pie rokas un izrāva lietū. Tumsā bezgala veikli viņa mani kaut kur vilka. Kad nokļuvām zem jumta, sapratu siena šķūnis. Nezinu, kad tur bija saklāta guļvieta.
Viņa mani burtiski nosvieda šais mīkstumos, pieplaka lūpām un pielīmējās augumam. Kādā atelpas brīdī atcerējos viņas vīru.
«Klusēs, jo viņam pietrūkst naudas «Pobedai», rinda klāt!»
Un viss sākās no gala.
Pamodos, kad svīda gaismiņa. Gulēju viens.
Pēc krietna laika uzzināju, ka tumšmate bijusi nelaiķa ārlaulības meita, dzīvojot Rīgā un saucoties Margo. Tas arī viss. Jā, viņa bija braukusi ne tik daudz uz tēva bērēm, kā pēc krietna mantojuma.
Pensionārs
