1937. gadā izdotajā «Latviešu konservācijas vārdnīcas» XV sējuma iedaļā «Ozolnieku pagasts» rubrikā «Biedrības» ir visai skops ieraksts: «.. sadraudzīgā biedrība, dibināta 1920., 72 biedri, pieder skatuves iekārta un bibliotēka ar 1350 sējumiem».
1937. gadā izdotajā «Latviešu konservācijas vārdnīcas» XV sējuma iedaļā «Ozolnieku pagasts» rubrikā «Biedrības» ir visai skops ieraksts: «.. sadraudzīgā biedrība, dibināta 1920., 72 biedri, pieder skatuves iekārta un bibliotēka ar 1350 sējumiem». Lai gan nav norādes, kur atradies nams ar skatuvi, to var uzskatīt par Ozolnieku pagasta tautas nama pirmsākumiem.
1939. gada 15. janvārī izdevumā «Pagasta Dzīve» ir plašākas ziņas – «.. pie ērta pagasta nama Ozolnieku pagasts tagad tiek pirmo reizi savā pastāvēšanas laikā». Arhitekts A.Raisters jaunbūvējamā namā ieplānojis gan pagasta vecākā kabinetu, kanceleju, sēžu zāli, gan bibliotēku un lasāmgaldu, gan vairākus dzīvokļus, gan sarīkojumu zāli 300 personām un skatuvi ar divām aktieru istabām. Šīs telpas ilgus gadus bija pagasta kultūras dzīves centrs.
Varai dūrās acīs
Ēkas arhitektoniskais risinājums ieturēts tolaik iecienītajā latviskās arhitektūras stilā. Zīmīgi, ka ar Lauku pašvaldību fonda pārvaldes lēmumu jaunajam pagastnamam nodota «paraugiekārta», kas sastāvēja no mēbelēm, dažādiem kancelejas priekšmetiem, sešām istabām un savulaik bija izstādīta Zemgales apgabala izstādē. Tā bija darināta latviskā stilā – ar nolūku «saskaņot gaumi, glītumu un praktisko lietderību».
Protams, nams Jelgavas – Rīgas šosejas malā gadu gaitā pārdzīvojis daudzas pārvērtības. Sen vairs tur neatrodas vietējā pašvaldība. Nav zināms arī «paraugiekārtas» liktenis. Pēckara gados otrais stāvs ar zāli un palīgtelpām bija nodots rajona kultūras nama pārziņā, sešdesmitajos gados jau iepriekš sagatavotajā kantora ēkā tika iekārtots melioratoru kultūras nams. Toreizējai varai dūrās acīs zāles latviskā apdare, un melioratoru uzņēmuma māksliniekam Hugo Jakobi tika uzdots izstrādāt interjera variantu, lai aizsegtu latvisko rotājumu zāles stūros un majestātiskos logus.
Vairākus gadu desmitus caur masīviem dēļu vairogiem zāle vairs neredzēja dienasgaismu, griestus abās malās «rotāja» ar viļņotu plastmasu nosegtas izliektas kastes.
Visu atjaunot nebūs pa spēkam
Pašlaik sācies zāles atdzimšanas laiks. Plašie logi no drūmajām skavām tika atbrīvoti jau pirms vairākiem gadiem, tagad pienākusi kārta arī griestiem. Tajos atklājas interesantas piltuvjveida stūru izbūves. Latviskie vārpu greznojumi gan saglabājušies tikai daļēji. No sienām noņemti visi padomju laikā iebūvētie sienu paneļi, atsegta arī balkona priekšpuse. Pēc nokaltā latviskā ornamenta paliekām var secināt, ka tā vidū atradies Latvijas valsts ģerbonis. Atjaunot šos rotājumus pagaidām nebūs pa spēkam. Pagasta vecākais Māris Ainārs atzīst, ka zāles, skatuves un apkārtējo telpu atjaunošanai vajadzētu ap 70 līdz 100 tūkstošu latu, bet pašlaik pagasts var atvēlēt tikai apmēram piecus tūkstošus. Turklāt ar būvfirmu «Tranzīts» panākta vienošanās par atliktā maksājuma iespējām papilddarbiem.
Pārsteidzošs notikums
Tautas nama direktors Raitis Krūmiņš ar remontdarbu gaitu ir apmierināts. «Tranzīta» vīri strādājot labi. Paredzams, ka darbus varētu paveikt jau līdz jūnija beigām, lai gan darāmā nav maz. Agrāk iespējamos zāles īrētājus atbaidīja nelīdzenā dēļu grīda – jāuzliek parkets. Atbilstoši noteikumiem jāpārkārto elektroinstalācija, jānoslīpē skatuves grīda, neliela pārbūve jāveic arī aizkulisēs. Savdabīgu veidolu zālei piešķirs atjaunotās stūru izbūves, varbūt pat būs jauni gaismas ķermeņi zāles centrā – iepriekšējais sānu apgaismojums bijis par trūcīgu. Lielajiem logiem tiks veikts tikai pagaidu remonts. Vajadzētu gan jaunas vērtnes, bet naudiņas nepietiek.
Izremontētā zāle tiks atklāta rudenī. Vēl jāsakārto skatuves ietērps, jāsagādā arī jauns aizkars.
Pašlaik, kad valstī kultūra nebūt nav prioritāte, kultūras iestādes remonts ir visai pārsteidzošs notikums. To saprot arī pagasta vecākais Māris Ainārs.
– Varam tikai pielāpīt veco, – viņš saka.
Pirms līgumu slēgšanas ar firmām tiks veikta būvdarbu cenu analīze, lai iecerētais izdotos gan labi, gan lēti. Tomēr arī «pielāpīšana» ir ko vērta. Ne jau katram pagastam ir «lāpīšanas» griba un spēks.
