Kaut arī oficiāli ukraiņu kultūras centra “Džerelo” izveidošana datējama ar 2004. gada 16. novembri, 15 gadu jubileju ar koncertu Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā biedrība nosvinēja aizgājušajā ceturtdienā. ““Džerelo” tulkojumā nozīmē “avots”. Avots – dabas enerģijas lādiņš, kas simbolizē arī zinību un enerģijas krājumus. Cērtot ceļu no pazemes caur akmeņiem un smiltīm, tīrs un dzidrs ūdens veldzē dabu un cilvēkus. Cilvēce nedrīkst aizmirst savu pagātni un savus avotus, jo, smeļoties no tiem, mēs nesam savas gara bagātības tālāk,” tā tiek skaidrots biedrības nosaukums. Enerģijas Jelgavas ukraiņiem netrūkst – to labi varēja vērot jubilejas koncerta priekšnesumos.
Palīdz karā cietušajiem
Kā stāsta biedrības vadītājs Bogdans Timkivs, jubilejas koncerts bija iecerēts Jelgavas Kultūras namā ar Ukrainas mākslinieku piedalīšanos. Taču ieceres šoreiz ierobežojušas finansiālās iespējas. Pērnā gada koncerts gan esot aizgājis uz “urrā” – pilnā zāle bijusi sajūsmā par viesu sniegumu. Ukrainas vokāli instrumentālā grupa “Budmo”, kā stāsta B.Timkivs, sniegusi bezmaksas koncertus arī Donbasā – kara skartajā teritorijā. Tā, sākuši sarunu par kultūru, pavisam nejauši nonākam pie politikas. B.Timkivs stāsta, ka iesaistījies humānās palīdzības organizēšanā karadarbībā Donbasā cietušajiem. “Mūsu ukraiņi cīnās abās pusēs, un latvieši palīdz ar ziedojumiem,” teic B.Timkivs. Savukārt oktobra vidū viņam ir paredzēta tikšanās ar Ukrainas prezidentu. “Gribu pastāstīt viņam par problēmām, kas aktuālas Latvijā un ko varētu pārvarēt, lai tiktu novērsts sabiedrības dalījums tautībās. Šobrīd šāda situācija pastāv. Taču mēs biedrībā strādājam tikai kultūrā, nekādas politikas. Tautām ir jādraudzējas,” viņš pārliecināts.Lai veicinātu ukraiņu integrāciju, “Džerelo” gan bērni, gan pieaugušie apgūst arī dziesmas latviešu valodā. “Es arī runāju latviski. Ne visus vārdus saprotu, bet dzīvoju Latvijā, mīlu šo valsti un gribu runāt tās valodā. Latvija ir mana otrā dzimtene, šeit ir mana ģimene, mani bērni, šeit dzīvoju es. Mana sieva ir latviete, es – ukrainis. Tautības dažādas, bet viens otru saprotam,” saka B.Timkivs. Viņa vēlme ir, lai visas tautas dzīvotu draudzīgi. “Visi esam cilvēki, visiem rokai ir pieci pirksti un asinis tādā pašā krāsā. Kāpēc ir jādalās, jānaidojas un nevar dzīvot mierā, palīdzot otram?”
Telefons ieslēgts
B.Timkivs ir arī Ukrainas kazaku biedrības vadītājs Latvijā. “Kamēr Ukrainā ir karš, lai neapvainotu nevienu tautu, šobrīd tās darbība ir nedaudz pierimusi. Taču mēs joprojām strādājam. Gādājam humāno palīdzību. Palīdzam ukraiņiem, kā vien varam. Visi ukraiņi, kuri ir nonākuši kādā nelaimē, var man zvanīt, mans telefons ir publiski pieejams. Visiem, kas mani uzmeklē, arī cenšos palīdzēt. Bija gadījums, kad ukraiņi tika uzaicināti strādāt uz Jelgavu, bet viņus apkrāpa. Palīdzēju viņiem iekārtoties darbā, lai sapelnītu kaut vai tik, cik nepieciešams atpakaļceļam uz mājām,” stāsta B.Timkivs.Viņam pieder uzņēmums, kurš strādā transportēšanas jomā, un darbs ir pamatā Vācijā. Vēl B.Timkivam ir uzņēmums Ukrainā – tas nodarbojas ar informācijas pārdošanu ukraiņiem. “Tādā veidā ukraiņi oficiāli atrod darbu Latvijā. Protams, tas ir grūti – neviens negrib gaidīt dokumentus trīs mēnešus, bet gan pelnīt uzreiz, jo ģimenei nauda ir vajadzīga šodien. Strādājam legāli, jo nelegālu firmu, kas uz Latviju ved ukraiņus, ir ļoti daudz. Nelegāli tālu netiksi. Taču tie, kas atbrauc un ierauga Latviju, iemīlas un paliek,” pieredzējis B. Timkivs. Viņa uzņēmums darbojoties gadu un informāciju piegādājis septiņiem cilvēkiem.Šurp braucot inženieri elektroniķi, IT speciālisti, elektriķi, profesionāli celtnieki. Visiem tiekot pārbaudīti izglītības diplomi, vai gadījumā nav viltoti vai nopirkti. Tiem, kas iekārtojas darbā Latvijā, tiekot arī rīkotas kopīgas tikšanās, kurās stāsta par Latviju un iespējām naturalizēties. “To jaunatni, kas izbraukusi no valsts, varam aizvietot ar citu jaunatni. Ir daudz labu speciālistu, kas apguvuši profesijas, kuras mūsu universitātes nemaz nepiedāvā,” uzskata B.Timkivs. Viņš teic – atbraukušie iemīl Latviju tās ģeogrāfisko un dabas īpatnību dēļ. “Mums šeit ir jūra, mitrums, meži un vienkārši labs gaiss. Ukrainā ir tikai stepes un lauki, maz lietus.”
Patīk runāt savā valodā
B.Timkivs Latvijā nodzīvojis jau 36 gadus – vecāki padomju gados nosūtīti darbā uz Latviju, kad puikam bija tikai trīs. Latvijā pabeidzis deviņas klases, vidējo un augstāko izglītību ar Latvijas nepilsoņa pasi ieguvis Ukrainā. Atgriezies, arī pilsonība nokārtota. Kultūras centrā “Džerelo” viņš darbojas kopš 2006. gada. “Man patīk atrasties starp ukraiņiem, patīk runāt ukraiņu valodā. Vēlāk mani iesaistīja korī, un pirmo reizi mūžā sapratu, ka māku dziedāt. Man arī iemācīja pareizi dziedāt,” stāsta centra vadītājs.Šobrīd “Džerelo” ir 40 biedru un 20 kandidātu, un vairāk nekā 20 bērnu. Kāds stājas biedrībā, jo sajūt sakņu aicinājumu, grib iemācīties valodu, dziedāt ukraiņu dziesmas. “Visus biedrībā neuzņemam. Runājam ar cilvēkiem, skatāmies, kāda ir attieksme pret Ukrainu, pret integrēšanos Latvijā. Pat ja esam pilsoņi, mēs Latvijā esam ciemiņi. Esam dzimuši Ukrainā, bet šī valsts mūs pieņēma. Neesmu nacionālists, bet cienu valsti, kurā dzīvoju, un neaizmirstu to, kurā esmu dzimis. Ja kādam šeit nepatīk, neviens viņu te netur. Nevajag sēt sēklu, ka viss ir slikti. Pazīstu cilvēkus, kas atbrauc šurp un saka – vēl neesat redzējuši, kā ir, kad ir slikti. Šeit ir lieliski!” tā B.Timkivs. Viņš piebilst – biedrībā var iestāties arī citu tautu pārstāvji. “Tā var būt jebkura nācija, kas saprot un ciena ukraiņu kultūru, vēsturi un valodu un grib būt tuvāk Ukrainai,” saka B.Timkivs.
Darām, bet neafišējam
Gatavojoties jubilejai, viņš izrēķinājis, ka gan iepriekšējās vadītājas Tatjana Lazda un Gaļina Jurčenoka biedrību vadījušas piecas gadus, gan pats ir tās vadītāja amatā jau piekto gadu. “Nav neaizvietojamu cilvēku. Katrā sapulcē saku – ja kaut ko daru pretēji tam, ko uzskatāt, kādam jābūt “Džerelo”, un ja ir labāks kandidāts, esmu gatavs nolikt pilnvaras. Taču nekad neaiziešu no biedrības, turpināšu strādāt un palīdzēt. Tas ir liels darbs, kas paņem daudz laika un pūļu, un esmu ieinteresēts, lai “Džerelo” augtu,” saka tās vadītājs.“Kad atnācu, biedrībā bija astoņi locekļi. Mēs to pacēlām. Sievietēm papildus tam, kas jau bija krājumos, sarūpējām trīs jaunus tērpus, atvērām bērnu skolu un teātri. Bērniem teātrī ir visas maskas – sākot no zaķīša līdz pat lācim. Iestudējam priekšnesumus, mācāmies valodu, vēsturi. Ir biedres, kuras uz Latviju atbrauca kā bērni un šajos 50, 60 gados ne reizi nav bijušas Ukrainā. Es viņas turp esmu aizvedis jau piecas reizes. Viņas uzstājās, parādīja sevi. Dažas pat maisiņā līdzi uz Latviju paņēma Ukrainas zemi. Kāda pat apraudājās. Šīs asaras man palīdz turpināt vadīt biedrību, jo redzu, ka daru labu,” tā B. Timkivs.Ar pilsētas atbalstu piecu gadu laikā Jelgavā viesojušies trīs autobusi ar Donbasa bērniem, kuru tēvi ir piedalījušies vai pat krituši karā. “Ar kazakiem darām, cik spējam palīdzēt. Bet neafišējam. Ja darām labu, lai tas paliek sirdīs, nevis iespiests avīzēs, ka savācām autobusu ar bērnu mantām vai velosipēdiem. Ja dari labu, pie tevis tas atgriezīsies trīskāršā apjomā,” pārliecināts B.Timkivs.
