Šonedēļ publiskotais kompānijas «DDB Sponsorship Marketing» pētījums liecina, ka sponsorēšanas tirgus apjoms pagājušajā gadā palielinājies par 14 procentiem jeb par 7,9 miljoniem latu.
Šonedēļ publiskotais kompānijas “DDB Sponsorship Marketing” pētījums liecina, ka sponsorēšanas tirgus apjoms pagājušajā gadā palielinājies par 14 procentiem jeb par 7,9 miljoniem latu. Šī tendence, protams, iepriecina un iegūst vēl pozitīvāku nokrāsu tieši pirms Ziemassvētkiem, kad daudzi lūdz palīdzību un daļa to arī saņem. Tiesa, sponsorēšanas rādītāju paaugstināšanās vēl nebūtu uzskatāma par pirmajiem tiesiskās vides sakārtošanas augļiem, jo tā saucamo NVO likumdošanas paketi Saeima pieņēma tikai šogad. Taču jebkurā gadījumā šāda procesa attīstība liek domāt par būtiskām pārmaiņām.
Sponsorēšanas aktivitātes nepārprotami liecina par Latvijas ekonomikas attīstību, kas šoreiz ir ne tikai makroekonomiska parādība, bet sajūtama arī uzņēmuma ikdienā. Bez šaubām, sponsorēšana nozīmē nodokļu atlaides uzņēmumam, tādēļ, tiesiski sakārtojot naudas došanas mehānismu, uzņēmēji vismaz teorētiski ir krietni vairāk motivēti dot naudu dažādām nevalstiskajām organizācijām, kurām ir sabiedriski nozīmīgi mērķi. Citiem vārdiem, no “DDB Sponsorship Marketing” pētījuma varētu izdarīt piesardzīgus secinājumus, ka lēnām (kaut gan 14 procentu nemaz neliecina par izteiktu lēnīgumu) mainās Latvijas uzņēmēju izpratne par savu lomu sabiedrībā jeb, kā pēdējos gadus to skaistā vārdā sauc, par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību.
Atkāpei gan jāpiebilst, ka attieksmes izmaiņas ne visās sponsorēšanas jomās var novērtēt ar plus zīmi. Proti, visvairāk Latvijā pērn atbalstīts sports, aizņemot 55 procentu no sponsorēšanas tirgus, turpretī kultūrai tikuši 26 procenti. Turklāt, salīdzinot ar 2002. gadu, sportā ieguldītās naudas daudzums ievērojami palielinājies (par 14 procentiem), bet tās apmērs kultūrai samazinājies par 6 procentiem. Kaut gan uz pasaules fona neizskatāmies tik slikti, kur kultūrai tiek sponsorēti 3 procenti no kopējā apjoma, tomēr šāda prakse liecina par kultūras diskreditēšanos sabiedrības vērtību skalā.
Sponsorēšana kaut vai simboliskajā līmenī pauž naudas devēja prioritātes un vērtības. Kultūras prestižs acīmredzami mazinās, kas ir likumsakarīgs neprioritārās valsts kultūrpolitikas rezultāts. Šādas sponsoru prioritātes netieši ļauj spriest arī par sabiedrību, kurai aizvien vairāk gribas miesiskas, nevis garīgas izklaides. Citiem vārdiem, ķermenis aizvien vairāk dominē pār cilvēka identitātes veidošanu, un tas jau ir skumji. Taču, runājot par kultūru, vaina nav tikai tās patērētājos. Manuprāt, Latvijā joprojām ir spējīgu kultūras menedžeru deficīts vai, pareizāk, šie profesionāļi ir, tikai strādā daudz ienesīgākās jomās (piemēram, reklāma un sabiedriskās attiecības).
Sponsorēšana, protams, nav simtprocentīgi nesavtīga naudas došana citam. Atšķirībā no ziedotāja sponsors var (un tas ir tikai normāli, ja viņš to dara) pieprasīt no naudas saņēmēja kādus konkrētus publicitātes pasākumus, jo, nebūsim naivi, jebkurai kompānijai pirmkārt rūp savs tēls. Kaut gan kultūras pasākumu “pievienotā vērtība” krītas, tomēr, no otras puses, ja atgriežamies pie jautājuma par “ķermeni”, iepriecina pēdējo gadu prakse, kad gan plašsaziņas līdzekļi, gan privātas kompānijas materiāli atbalsta slimnīcas, bērnunamus utt. Tie ir pasākumi, kas ne vienmēr garantē efektīgu publicitāti.
Nesen kādas azartspēļu kompānijas pārstāve man stāstīja, ka viņi ziedo naudu baznīcai paslepus, lai mediji par to neuzzinātu (sak, pārmetīs divkosību). Grūti teikt, cik daudz aiz tās slēpjas patiesa nesavtīguma, taču Adventes laikā gribas cerēt, ka šādos un līdzīgos gadījumos aiz Latvijas sociāli atbildīgā uzņēmēja neslēpjas prasta naudas atmazgāšana.
