Mani nereti kaitina, ja kāds pārspīlēti apjūsmo citas valstis, stāstot, ka tur dzīve lētāka, labāka un kopumā rožaināka nekā pie mums Latvijā. Tomēr dažkārt, jāatzīstas, arī mani pārņem mazs skaudības velniņš. Tā bija nedēļas nogalē, apmeklējot kaimiņu zemi Igauniju. Pirmkārt, braukšana pa nelieliem ceļiem Igaunijas teritorijā (vismaz tajā reģionā, kurā sanāca pabūt) notiek pa daudzkārt labāku segumu. Nu nebija Muļķu zemē (ak, cik ironiski tas skan šādā kontekstā) tādu ceļa posmu kā mums, piemēram, braucot virzienā no Bauskas uz Dobeli gar Ziedkalni vai no Jelgavas uz Auci caur Glūdu. Un kāds tur brīnums, ka arī iedzīvotāji Jelgavā, kuru īpašumi atrodas uz mazajām ielām, arvien vairāk sāk dumpoties par šo ceļu kvalitāti. Tā pagājušajā numurā vēstījām par Vangaļu ceļa iedzīvotāju centieniem panākt uzlabojumus, bet šajā reizē lasāms par Malkas ceļu. Un tādu vietu pilsētā nav mazums.
Vēl viena lieta, kas kārtējo reizi lika aizdomāties par dzīves rožainumu kaimiņzemē, ir iespēja nodot PET pudeles. Mana Igaunijas draudzene stāstīja, ka, nododot PET pudeles automātā, pastāv iespēja arī neizmantot atpakaļ iegūto depozītu pirkumiem veikalā, bet piespiest speciālu pogu, lai nauda kā ziedojums nonāktu trūcīgo ģimeņu bērniem. Esi, piemēram, kādā pasākumā pilsētas centrā izdzēris minerālūdens pudeli, iemet to automātā un ziedo naudiņu kādam, kam tā lieti noderēs. Vai nav jauki?
Diemžēl mēs neesam pat aizdzīvojušies līdz iespējai par maksu nodot PET pudeles, nemaz nerunājot par iespēju šādā veidā arī kādam ziedot.
