Galvaspilsētā uz Brīvības ielas pretī valdības namam kopš 30. novembra protestē un badojas valmierietis, bezdarbnieks ar jurista izglītību Gints Gaiķēns. Viņš iestājas par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kā arī mudina valdību aktīvāk veicināt nodarbinātību. Līdz ceturtdienai viņš tur bija viens. Nu ar savām teltīm uz asfalta celiņa pievienojošies vēl daži domubiedri. Viņi gan nebadojas, bet pavada brīvo laiku un naktis. Šķiet, nevienu brīdi protestētāji nav vieni. Vai ik brīdi kāds pienāk aprunāties, iedod tēju, noliek cerību sveci vai puķi. Taurējot sveicina daudzas garāmbraucošas automašīnas. «Esmu pret karu Afganistānā, kur okupācijas karaspēkā iesaistījusies arī Latvija. Maksājot kaut vai pievienotās vērtības nodokli, mēs to atbalstām,» pie savas telts stāsta musulmaņu ticību pieņēmušais Renārs Ojers no Pierīgas, kurš esot piecu bērnu tēvs. Jau otro dienu, nelietojot «ne grama», tur uzturas bezpajumtnieks un, šķiet, arī alkoholiķis Laimonis, kurš ilgojas pēc maza atsevišķa dzīvoklīša. Tur ir telts arī Teoloģijas fakultātes studentiem Didzim Kalniņam un Jānim Briedim. Abi ir 2. decembra studentu protesta gājiena dalībnieki. Viņi diskutējot meklē kopsaucēju starp mūsu stipri sašķeltās sabiedrības dažādiem slāņiem. Cienījamo lasītāj, kas mums no tā? Varbūt ir vērts pie sešām teltīm, kas tur bija svētdienas vakarā, pievienot vēl savējo? Manuprāt, ir ko padomāt. Gints badošanos beigšot, kad jutīšot, ka kaut kas mainās uz labo. Paviesojoties pie protestētājiem, rodas iespaids, ka tuvojas jauns gandrīz vai barikāžu laiks, kas šoreiz varētu pienākt ne tikai Rīgā. Tas taču ir daudz labāk nekā pūļa vardarbība, ko pieredzējām pērnziem pie Saeimas, vai luksusa automašīnu dedzināšana, par ko ziņo no Vācijas.
