Lielākoties cilvēki no čūskām baidās. Bet tas, kas spēj atšķirt zalkti no odzes, daudzmaz mierīgi spēj pret tiem izturēties (ja ir drošs, ka sastaptais patiešām ir zalktis).
Lielākoties cilvēki no čūskām baidās. Bet tas, kas spēj atšķirt zalkti no odzes, daudzmaz mierīgi spēj pret tiem izturēties (ja ir drošs, ka sastaptais patiešām ir zalktis).
Pārsvarā gan, ieraugot čūsku (vienalga – vai tas būtu zalktis, odze vai glodene) atskan pamatīgi spiedzieni. Runā, ka šogad čūskas gadoties redzēt īpaši bieži, laikam jau karstās vasaras dēļ.
No trim Latvijas čūsku sugām divas pārstāv zalkšu dzimtu, bet odze – odžu dzimtu. Gandrīz visā Latvijas teritorijā izplatīts ir zalktis. Šī suga sastopama dažādos biotopos, tomēr vienmēr tiem jābūt pietiekami mitriem. Uzturas galvenokārt ūdeņu krastos, mitros mežos un pļavās. Mīt arī kultūrainavā – sakņu dārzos, parkos, nereti paslēptuvēm izmanto saimniecības ēkas. Zalktis aktīvs ir dienā, bet nakti pavada slēptuvē. Barojas ar vardēm, krupjiem un to kurkuļiem, dažkārt medī arī ķirzakas, putnu un zīdītāju mazuļus. Ēd arī zivis. Ļoti ilgi (~300 dienu) var iztikt bez ēšanas. Ziemo grauzēju alās, zem koku saknēm un citur. Briesmu gadījumā zalktis atrij barību vai arī izdala ļoti smirdīgu dzeltenbaltu šķidrumu. Otra šīs dzimtas suga – gludenā čūska – Latvijā sastopama reti, jo atrodas izplatības areāla Z perifērijā (suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā). Gludenā čūska mīt sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās. Vairās no mitrām vietām un ūdens. Pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu parasti nožņaudz, apvijoties ap to. Briesmu brīžos izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu. Abām minētajām čūskām indes dziedzeru nav, tāpēc tās nav indīgas. Vienīgā indīgā čūska Latvijā ir odze. Tai atšķirībā no abām pārējām pie mums sastopamajām čūskām ir raksturīga nedaudz saplacināta trīsstūrveida galva. Uz muguras parasti tumšs līkloču zīmējums, kam abās pusēs ieapaļi plankumi. Taču mēdz būt arī pilnīgi melnas vai sarkanīgi brūnas odzes bez līkloču zīmējuma uz muguras. Odzes visbiežāk uzturas izcirtumos, purvos, pļavās, krūmājos, retāk mežos. Barojas ar peļveidīgajiem grauzējiem, vardēm, ķirzakām, ēd arī putnu mazuļus. Īpaši aktīvas odzes ir karstā un saulainā laikā. Medījumam odze iekož ar indes zobiem, nogaida indes iedarbošanos un pēc tam to aprij. Savukārt ar odzēm barojas stārķi, lapsas un eži. Viņiem inde nav kaitīga. Odze ir indīgāka pavasarī pēc ziemas guļas.
Glodene, ko nereti sauc par čūsku, patiesībā ir bezkāju ķirzaka ar izstieptu, līdz 60 cm garu ķermeni, tāpēc atgādina čūsku, līdz ar to daudziem cilvēkiem izveidojies nepareizs un aizspriedumains priekšstats par šo dzīvnieku. Bet glodene nav čūska! Notverta tā, tāpat kā citas pie mums sastopamās ķirzakas, nomet asti. Pēc kāda laika aste ataug, bet ir mazliet īsāka.
Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no
***
Kā rīkoties, ja iekodusi čūska
Vienīgā indīga čūsku suga, kas pie mums sastopama brīvā dabā, ir odze. Odze cilvēkam neuzbrūk. Tā iekož, ja tai uzkāpj vai pieskaras. Par laimi, odzes kodiens cilvēkam ir maz bīstams, un ir jānotiek patiešām liktenīgai dažādu apstākļu sakritībai, lai čūskas sakostais nomirtu.
Koduma vietā ir redzamas divas lielākas un divas mazākas četrstūrī novietotas brūces. Indes iedarbība atkarīga no vietas, kur čūska iekodusi, – bīstamāki ir kodumi ķermenī, mazāk bīstami – rokā vai kājā. Koduma vietā drīz vien rodas pietūkums un apsārtums. Lai aizkavētu indes izplatīšanos, sakostā roka vai kāja jānovieto nekustīgi – kā lūzumu gadījumos. Koduma vietas piededzināšana, indes izsūkšana nav ne nopietni, ne iedarbīgi pasākumi. Aizliegts uzlikt žņaugu!
Inde var izraisīt alerģisku reakciju – šoku. Cietušais pēc iespējas ātrāk jānogādā ārstniecības iestādē, kur var injicēt serumu pret čūskas indi un sniegt cita veida medicīnisko palīdzību.
