… nekā klusēšanas zelts – uzskata slimnīcas «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune.
… nekā klusēšanas zelts – uzskata slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune.
Runājot par mūsdienu straujajam dzīves tempam tik raksturīgo izdegšanas sindromu, ārste atgādina, ka ne velti no šā gada sākuma Latvijas darba devējiem par obligātu kļuvusi prasība nodrošināt supervīziju sociālajiem darbiniekiem.
Supervīzijas (no angļu val. – uzraudzība, novērošana) laikā tiek attīstītas darbinieku prasmes, nodrošināta pieredzes, zināšanu un informācijas apmaiņa, meklēti problēmsituāciju darbā risinājumi, kā arī sniegts emocionāls atbalsts.
Ārste L.Caune uzskata, ka šāda palīdzība nepieciešama ne vien sociālajiem darbiniekiem, bet arī daudzu citu profesiju pārstāvjiem, kuru ikdienas darba neatņemama daļa ir saskarsme ar cilvēkiem un viņu problēmām (skolotāji, ārsti, arī žurnālisti). Ja vēl ikdienā jāsaskaras ar dzīves ēnas pusēm, kā, piemēram, policistiem, rodas milzīgs profesionālais stress, un ne katrs ar to var pats tikt galā.
L.Caune atceras pirms vairākiem gadiem Norvēģijā, Bergenā, vēroto, kur policistiem reizi nedēļā notiek obligātas nodarbības ar psihologu. Supervīzijas vadītājs sniedz informatīvo atbalstu, bet cilvēks var izrunāties un izstāstīt savu sāpi. Tādējādi netiek dota iespēja uzkrāties negatīvām emocijām un sajūtām. Tām uzkrājoties, parādās pirmie izdegšanas simptomi – cilvēks kļūst neiecietīgs, zūd ēstgriba, sākas miega traucējumi. Ļoti maz ir tādu, kas šādā situācijā meklē speciālista palīdzību.
Kad jau sākas bezcerība un apjukums, nereti atrod tuvāko un vieglāk pieejamo glābiņu alkohola, azartspēļu vai narkotiku veidā, kas visbiežāk beidzas ar atkarību. Bīstamu atkarību var radīt arī sākumā tik nevainīgie trankvilizatori (nomierinošas nervu zāles).
Profesionāla supervīzija tomēr ikdienā nav katram pieejama, tāpēc kā pirmo palīdzību pret izdegšanu ārste L.Caune vēlreiz uzsver pārrunu nozīmi. Par savām likstām un raizēm jārunā, kur vien iespējams – ģimenē, tiekoties ar draugiem. Laba pārrunu reize, piemēram, var būt kopīgas ģimenes maltītes. Ne velti par psiholoģiski labvēlīgām sauc tās, kur domā, runā un jūt, par nelabvēlīgām – kur nedomā, nerunā, nejūt.
