19. oktobra «Zemgales Ziņās» izlasīju rakstu «Aicina tiesu piespiest valsti izbūvēt troksni slapējošu sienu», kurā teikts, ka Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane vēlas, lai pie viņas īpašuma Rīgas šosejas malā Valgundes pagastā izbūvē prettrokšņa sienu, kā arī grib piedzīt 11 tūkstošu latu kompensāciju par viņai nodarītām ciešanām.Laikrakstu man parādīja kaimiņiene, jo kā Valgundes pagasta pārvaldes, tātad pašvaldības, darbiniece neesmu vairs ar izcilu maksātspēju par visu vajadzīgo. Un ieraudzīju savu vecmāmiņas māju. Tad izlasīju rakstu. Un vēsā mierā saku: «Tik ļoti valsts darbinieki ir attālinājušies no realitātes, ka jājautā, vai tas ir nopietni. Vai arī joks.» Un tad kā cunami vilnis sašutums – kur tad agrāk bija? Vai neredzēja. Vai neaptvēra, ka zemniecības vietā loģistika attīstās. Ka šoseja savieno divas lielas pilsētas – Rīgu un Liepāju. Ka pašai jāstāda eglītes trokšņu slāpēšanai, kā tas jādara ikvienam mirstīgajam. Kāpēc tad Dreimanes kundzei būtu tādas priekšrocības?Un vispār – kā mēs to māju zaudējām, arī parasts stāsts. Tante man to lika nopirkt. Jo biznesā visam ir jābūt līdzsvarotam. Bet kur man, mātei ar zīdaini, tāda nauda? Kad juku laiki, kad kolhozu jau trešo reizi sadala gabalos. Tad pārdeva it kā pazīstamiem cilvēkiem. Tā kā dzimtā nav labi kašķēties, tikai samierinājos. Jo «šuļīgās» sievietes jau vienmēr iegūst lielāku labvēlību nekā kaulainās kašķīgās. Mūsu novada augsnes ir ar zemām auglības ballēm, tāpēc neviena kultūra bez liela darba neizaug. Lai arī no Valgundes mežiem aizved daudz kokmateriālu, Tīreļu bibliotēkas saimniecības ēkai un Tīreļu ciemata autobusu pieturas jumtam kokmateriāliem nauda savulaik droši vien neiznāca. (Šeit es arī tā labticīgā – ja Maija Lasmanes kundze, pagasta pārvaldes vadītāja, saka, tad jātic.) Lai tagad tiesātos, gan nauda atrodas. Neesmu pret jauninājumiem, neesmu pret to, ka katrs tērē savu naudu, kur vēlas. Bet kaut kādas degradācijas pazīmes tomēr izpaužas. Nav saprātīgas vēlmes. Protams, ar lielāku algu var atļauties veikt uzkrājumus un ieguldīt tos paliekošās vērtībās, bet tad es izsaku stulbu priekšlikumu: atstāsim tos ceļus bedrainus, lai, «fūrēm» kratoties, nobirst pa graudiņam, pa sainītim, kā tas bija manā bērnībā, kad šī šosejas daļa bija ar lielāku līkumu. Un tad gāzās automašīnas. Pat krējumu no grāvja smēlām. Zivis lasījām. Ceļa līkums bija tik straujš, ka reiz ģimenei apgāzās motocikls ar blakusvāģi un meitene aizgāja bojā.Pašreiz tur vecās šosejas malā uzbūvēta cita māja. Šoseja tika taisnota, tad vēl paplatināta atbilstoši ES prasībām.Visvairāk šobrīd man ir žēl savas mātes. Jo otras vecāsmātes māja ir tālā pierobežā, kur arī nekad lieka nauda nav atradusies ceļa attīrīšanai ziemā, lai manas māsas bērni tiktu uz skolu. Pie vecāsmātes braucot, kuļamies pa mežu, jo satiksme tiešam ir intensīva. Bērni no nomalēm «tusē» ar ciemata bērniem. Pat vienu māsasbērnu automašīna notrieca. 18 gados Kaspars aizgāja bojā, braucot ar mopēdu.Lūk, tādas pārdomas, kad raksta bildē ieraugi māju, kas varēja būt mana. Manai māsai vēl ir divi bērni, man pieci, bet nekad bērniem nav bijusi atvēlēta no valsts tāda naudas summa, lai bezrūpīgi varētu izpildīt skolas prasības.
