Nav nekāds noslēpums, ka pēdējos gados noziedzības līmenis nepilngadīgo vidū ir palielinājies, turklāt noziegumi kļūst arvien smagāki.
Nav nekāds noslēpums, ka pēdējos gados noziedzības līmenis nepilngadīgo vidū ir palielinājies, turklāt noziegumi kļūst arvien smagāki. Cilvēku reakcija, dzirdot kārtējo drūmo ziņu, ir dažāda. Dažs parausta plecus, sak, uz mani tas neattiecas. Dažs pašausminās un cenšas par to nedomāt. Jau no padomju pedagoģijas gadiem bija pierasts pamāt uz skolas pusi un pateikt, ka tai «jāiznes» viss audzināšanas smagums. Un skola mēģina to darīt, cik nu tās spēkos un iespējās.
Šonedēļ ziņu aģentūras publicēja ziņu par to, ka Saldus pilsētas ģimnāzijas skolotāja ir lūgusi Ieslodzījuma vietu pārvaldi atļaut savus audzināmos aizvest ekskursijā uz kādu Latvijas cietumu, lai parādītu pusaudžiem, kur var novest dažādi netikumi. Cik var spriest, pašu pārvaldi šāds lūgums nedaudz pārsteidzis, un sākumā tās darbinieki pat uzskatījuši, ka skolotājas lūgums ir absurds un neizpildāms. Beigu beigās padomājuši, pārvaldes darbinieki ar piebildi, ka tas notiks pirmo reizi Latvijas cietumu vēsturē, atļauju ir devuši, un skolēni varēs savām acīm skatīt, kā dzīvo ieslodzījuma vietā. Cietuma administrācija piekritusi skolēniem rādīt to cietuma daļu, kurā mīt pieaugušie apcietinātie un notiesātie, jo tajā nav tik labi sadzīves apstākļi kā jaunajā cietuma korpusā, kur mājo nepilngadīgie. Tā teikt, lai nelolo īpašas ilūzijas.
Saldus skolotāja nav izgudrojusi velosipēdu, jo šāda preventīvās audzināšanas metode tiek izmantota jau sen visā pasaulē. Nekas jauns tas nav arī Latvijas vēsturē. Tiesa gan, varbūt ne jaunlaiku, bet plaši piesauktajos «Latvijas laikos» uz cietumiem skolēni tika vesti visai bieži. Turklāt, kā atzīst paši «ekskursanti», tālaika iespaidi esot bijuši pietiekami pamācoši visam atlikušajam mūžam, jo, redzot apstākļus, kādos dzīvo ieslodzītie, daudziem cietuma romantikas oreols zudis uz visiem laikiem. Palikusi tikai nevēlēšanās to pašam izbaudīt uz savas ādas. Ārvalstīs, kur tiek piekopta šāda prakse, ar skolēnu ekskursijām cietumā tiekas speciāli psihologa sagatavoti ieslodzītie, jo redzēt, kādos apstākļos viņi mitinās, ir viens, bet pavisam kas cits – pedagoģiski pārliecinoši pastāstīt par to, kas viņus tur novedis.
Fakts, ka pēdējā desmitgadē apstākļi cietumos ir uzlabojušies, nav noliedzams. Tomēr jāteic, ka tie joprojām ir skarbi. Pašlaik aptuveni 4600 ieslodzīto atrodas ļoti sliktos apstākļos. Veselības un sanitārie apstākļi ir kritiski zemā līmenī, dažos cietumos izplatās tuberkuloze. Nepilngadīgie, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā, ir īpaši sarežģītā situācijā, jo ne vienmēr tiek ievēroti starptautiskie standarti. Šīs problēmas nav viegli atrisināt. Ilgie pirmstiesas ieslodzījuma termiņi un pārpildītie cietumi ir saistīti ar Krimināllikumu, kas paredz bargus sodus, Kriminālprocesa likumu (gausa procedūra), kā arī ar likumu piemērošanu tiesās, ar prokuratūras ierobežotajiem resursiem un soda izciešanas vietu nepietiekamo potenciālu.
Jauniešiem rādīt «jaukumus», ko viņi saņemtu, nokļūstot apcietinājumā, varbūt nav nevainojami pedagoģiski, tomēr noteikti daudziem tas liks aizdomāties, vai vērts šādā vietā nokļūt. Tas jau būtu sasniegums, ja tikai daži skolēni pēc redzētā pārdomās reiz dzirdētos romantizētos stāstus par cietumu un apcerēs savu nākotni. Tikai šai metodei nevajadzētu kļūt par vienīgo veidu, kā cīnieties pret nepilngadīgo noziedzības līmeņa celšanos, turklāt būtu arī jāpadomā par to, kā psiholoģiski sagatavot tos ieslodzītos un cietumu darbiniekus, kas tiksies ar iespējamām citām ekskursantu grupām.
