Likums astoņas stundas piespiedu darba pielīdzina vienai dienai aiz restēm.
Kopš pērnā gada aprīlī spēkā stājās grozījumi Krimināllikumā, kas būtiski samazināja brīvības atņemšanas soda piemērošanu, krietni auga likumpārkāpēju skaits, kam tiesa piespriedusi piespiedu darbu. To tiesātie veic no mācībām vai pamatdarba brīvajā laikā savas dzīvesvietas apvidū, strādājot bez atlīdzības. Tādējādi persona atlīdzina sabiedrībai nodarīto kaitējumu un ļauj ietaupīt valsts un pašvaldību finanšu līdzekļus. Likums paredz, ka piespiedu darbu var piemērot personām no 14 gadu vecuma uz laiku no 40 līdz 280 stundām. Kriminālsoda izpildi uzrauga Valsts probācijas dienests – 2013. gadā Latvijā tam uzraugāmi bija 6304 klienti, šā gada pirmajā pusē Jelgavā un apkārtnē piespiedu darbā strādājuši 162 klienti.
Probācijas dienesta vecākie referenti Oskars Šulcs un Vija Grīverte stāsta, ka lielākā daļa viņu klientu nodarbināti pašvaldības iestādes «Pilsētsaimniecība», kā arī Jelgavas un Ozolnieku novadu pagastu pārvalžu noteiktajos objektos. Taču dažkārt sabiedriski derīgi darbi veicami arī dievnamos. Vecākie referenti rēķina, ka aptuveni katrs desmitais piespiedu darba veicējs pret piespriesto sodu izturas nenopietni. Ja nelīdz pat rakstiski brīdinājumi, lieta tiek sūtīta atpakaļ uz tiesu. Tad astoņas darba stundas tiek pielīdzinātas vienai dienai aiz restēm. «Man gadījās klients, kurš teica, ka viņam kādas dienas pasēdēt cietumā ir tāpat kā desmit minūtes pastāvēt autobusu pieturā. Taču lielais vairums klientu strādā labi,» saka O.Šulcs. Kopā ar viņu «Ziņas» ieradās pie diviem tiesātajiem, kuri šajās dienās atstrādā sodu.
Pagastā dzērumā bez tiesībām braukuši divi
Ceļš no šosejas uz kapsētu un no tās apkārtnē esošajām lauku mājām jau labu laiku nav asfaltēts, taču jūt, ka pagasts to kopj. Slapjajā vasarā strauji augošo zāli ceļmalā trimerē jauns puisis, kas sarunā ar «Ziņām» vēlas palikt anonīms, tādēļ sauksim viņu par Augustu. Viņš ģērbies speciālā tērpā, netrūkst arī darba briļļu. Augusts strādā kā lietpratējs, ritmiski kustoties kā pulksteņa svārsts. Nopļautā zāle aiz viņa nogulusi vienmērīgā klājienā. Trimerim rūcot, Augusts, šķiet, nemana, kas notiek apkārtnē, un izskatās, ka domās ir iegājis sevī. Un puisim, kā viņš pats atzīst, ir par ko pārdomāt. «Savu vainu atzīstu. Arī mājās vecāki samierinājušies un man piedevuši. Taču tā strādāt ir kauns. Garām brauc draugi. Nesmejas, bet tomēr…» saka Augusts. Kādā siltā maija vakarā ciema jauniešiem pēkšņi sanākusi priecīga tikšanās, lietots arī alkohols. Beigās, kad jātaisās uz māju pusi, atklājies, ka visi ir dzēruši. Nav kam sēsties pie stūres Augusta ģimenes auto, ar ko bija atbraukts uz tikšanās vietu. Puisis domāja, ka pa nomaļiem grants ceļiem, kur policistus parasti nemana, līdz mājām tiks. Taču šoreiz policisti automašīnu apturēja tieši tur, kur tos negaida. Braucējiem mājup bija jāiet kājām.
Tiesa par transporta līdzekļa vadīšanu dzērumā, turklāt bez autovadītāja tiesībām, Augustam piesprieda 120 stundu piespiedu darba. Viņš piebilst, ka ciemā nav vienīgais šāds likumpārkāpējs. Kāds paziņa līdzīgā apziņas stāvoklī ar automašīnu ietriecies mājas stūrī. Tiesa viņam piespiedu darbu iedevusi par 40 stundām vairāk – 160. Augusts noliedz, ka braukšana dzērumā un bez tiesībām ciema jauniešiem tagad būtu lipīga sērga. Vienkārši tā sanācis, ka sodu katrs savā pagasta malā atstrādā uzreiz divi. Paldies Dievam, ne Augusta, ne otrā gadījumā cietušo nav, neviens uz kapiem nav bijis jāved.
Auto izpirkt neatmaksājas
Taču saistībā ar notikušo nepatikšanu Augustam un viņa ģimenei ir gana. Šovasar puisis bija plānojis labi pastrādāt bruģēšanā, iekrāt naudu un nokārtot autovadītāja tiesības. Tiesas spriedums paģēr, ka tas tagad jāatliek uz diviem gadiem. Augusts sūkstās, ka šovasar bruģētājiem esot arī mazāk darba, tādēļ firma viņam atteikusi, bet ar sīkām haltūriņām tiesībām nepieciešamo naudu nesakrāsi. Nauda gan ģimenei ir jākrāj jaunai mašīnai, jo samaksāt valstij par policijas atņemtā auto treilēšanu un atrašanos speciālā stāvlaukumā, kas esot Saldū, sanākot tik dārgi, ka izdevīgāk pirkt citu mašīnu. Ģimenei tas pagaidām nav pa kabatai. Tādēļ jāizlīdzoties ar kaimiņu auto, kas gan laukos, kur cilvēki sirsnīgāk attiecas cits pret citu, nav reta lieta.
Domājot par savu dzīvi, Augusts sola, ka viņam sodāmība ir pirmā un pēdējā. Viņam nav pieņemami likumpārkāpēju un noziedznieku dzīves uzskati. Augustu nevelk arī uz pļēgurošanu, alkohola reibums neveiksmīgajā maija vakarā bijusi nejaušība. Puisis pabeidzis pamatskolu, divas nedēļas nomācījies 10. klasē vakarskolā, taču tad nospriedis, ka vairāk būs piemērots darbam, ko apvienot ar mācībām bijis pārāk grūti. Viņu uztrauc nez kur dzirdētais, ka nākotnē tie, kuriem nav vidējās izglītības, nevarēs iegūt traktorista tiesības. Tehnika Augustam patīk. Brīvajā laikā viņš ķimerējoties ar mopēdu un aizejot uz upi pamakšķerēt. Taču lauku puisim brīva laika esot maz. «Mājās ir lopiņi – ruksīši, aitas,» viņš ar patiku stāsta par ģimenes saimniecību. «Tālāk dzīvē jādomā vairāk ar galvu un vajadzētu dabūt kārtīgu darbu. Tad viss nokārtosies,» pārliecināts Augusts.
Jelgava kā otra dzimtā pilsēta
Četrdesmitgadīgajam jūrmalniekam kurpniekam Maksimam Šatohinam Jelgava ir svarīga pilsēta. Šeit ārstējoties, viņš uz dzīvi paskatījies no labās puses, atradis saskaņu ar māti, māsām, kā arī mīļoto cilvēku. Maksims stāsta, ka bērnībā audzis labos apstākļos, astoņus gadus nodarbojies ar sportu, bijis Latvijas jauniešu futbola izlases dalībnieks. Taču tad mainījusies dzīvesvieta un viņš nokļuvis starp jauniešiem, kuri smēķē «zāli» un arī «špricējas» – lieto narkotikas. Viņš ir vairākkārt sodīts – par krāpšanu, laupīšanu, izspiešanu, nelikumīgu ieroča glabāšanu. Vairākas reizes bijis cietumā. Pēdējā tiesa bija par sīku zādzību – diviem mobilajiem telefoniem. Taču jau pirms tās viņš izlēmis savu dzīvi mainīt.
Jau deviņus mēnešus Maksims slimnīcā «Ģintermuiža» ārstējas no narkotiku atkarības. Programma ilgst gadu, taču pacients cer, ka no slimnīcas varēs izrakstīties augustā. Uz mājām Jūrmalā viņš dodas arī nedēļas nogalēs. «Es pateicos gan Visaugstākajam, gan tiesai, kas par pēdējo noziegumu mani neielika cietumā, bet noteica strādāt piespiedu darbu. Tā es nepārtraucu ārstēšanos un esmu sācis jaunu dzīvi, kur vairs nevelk lietot narkotikas, ne arī smēķēt,» saka Maksims.
Reizē ārstē un ir sods
Stāstot par saviem tiesas piespriestajiem piespiedu darbiem, viņš atzīst, ka galvenokārt veic sētnieka pienākumus. Agrāk «Ģintermuižas» 18 hektāros bijuši pat pieci sētnieki, tagad palikuši divi. Tādēļ Maksima darbs, sevišķi vasaras pirmajā pusē, kad strauji aug zāle, kā arī rudenī, kad lapas krīt, lieti noderējis. Tas arī bijis salāgots ar darba terapiju, kas tiek praktizēta pacientiem, ko ārstē no atkarībām. «Man nav ko slēpt savu vārdu, es atklāti gribu pateikt, ka cilvēks, kurš bija nokļuvis noziedzīgā narkotiku atkarībā, pateicoties «Ģintermuižas» rehabilitācijas programmai, ārstiem, kā arī humānai tiesas attieksmei, var savu dzīvi mainīt,» šķiroties no «Ziņām», saka Maksims Šatohins. ◆
