«Jau divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā ar Santu sapņojām, ka mēs gribētu savu grupu un dziedāt duetā. Liktenis bija lēmis, ka vidusskolas pēdējā gadā satikām ģitāristi Sniedzi Strautu un sapratām – spēlējot kopā, rodas pozitīva enerģija. Aizvien vairāk apzinājāmies, ka sapnis ir reāls. Sākām uzstāties pasākumos, pirmais lielais atskaites punkts bija mūsu 12. klases izlaidums, kad pēc priekšnesuma dzirdējām labas atsauksmes. Ar to sākās mūsu lielais ceļojums, kad sapratām, ka mums jāmeklē basģitārists un bundzinieks,» par grupas «4BM» iedīgļiem stāsta Sandra. Drīzumā klajā nāks kopā ar māsu Santu izveidotās grupas debijas albums.
Grupu saved kopā klases audzinātāja
Drīz vien bundziniece un basģitārists arī atrasti – «4BM» («For Better Music», latviešu val. – «Par labāku mūziku») spēlē arī Laura Roščina un Didzis Cielava, ar kuriem māsas iepazinās tieši uz skatuves. Savu roku pielikusi meiteņu klases audzinātāja Valsts ģimnāzijas skolotāja Agnese Freiberga, kura māsām palūdza skolas iesvētībās nospēlēt kādu dziesmu un pat atradusi, kas piespēlēs. Meitenes priecājušās par piedāvājumu, bet vienlaikus to vērtējušas ar piesardzību. «Ar māsu domājām – kā varēsim ar kādu saspēlēties, ja pat nezinām viņu vārdus. Taču, kad iepazināmies, vienojāmies par pirmo dziesmu un sākām spēlēt, ar Sandru saskatījāmies – kā tas var būt, ka mums uzreiz viss izdevās?» pārsteiguma brīdi atminas Santa. Māsa piebilst – grupas biedru izvēle parasti norit rūpīgi, izvērtējot gan muzikālo varēšanu, gan raksturu saderību. Pēc uzstāšanās jaunieši apmainījās kontaktiem, un tovakar aizsākās viņu sadarbība. Sandra uzņēmās menedžmentu un sāka meklēt iespējas uzstāties. Pamazām sadalīti arī citi pienākumi – Santa raksta dziesmu vārdus, bet Sandra komponē. Pati pirmā Sandras dziesma izskanējusi vecākās māsas kāzās – tā bijusi tik skaista, ka māsai pat nobirusi kāda asara. Savukārt pirmā dziesma ar grupu nodziedāta vidusskolas Ziemassvētku ballē.
Nav vairs ilgi jāgaida, līdz klajā nāks «4BM» debijas albums «Skata punkts». «Mūsu dziesmas un albums ir unikāli, jo nevēlamies rakstīt vienveidīgi. «Roķīgākas» un spēcīgākas dziesmas tapušas brīžos, kad saprotam, ka dzīvē mēdz neiet viegli un vajag cīnīties. Katrā dziesmā ieliekam pozitīvo enerģiju – to, kā cilvēkiem bieži pietrūkst. Ir labās un sliktās dienas, bet grūtības ir tāpēc, lai tās pārvarētu un kaut kur nokļūtu. Tādēļ ar savām dziesmām vēlamies iedvesmot cilvēkus uz pozitīvismu, mīlestību un piedošanu. Mūsuprāt, tās ir vērtības, kas padara pasauli labāku,» domā Santa. «Albums ir mūsu skata punkts uz dzīvi, un tas ir bagāts tik dažādām dziesmām, ka ikviena mūzikas stila piekritējs tajā kaut ko atradīs,» pārliecināta Sandra.
Uz skatuves jau 20 gadu
Māsas muzicē kopš trīs gadu vecuma, kad sāka dziedāt popgrupā «Lai skan!», bet vēlāk pie Evijas Lagzdiņas apguva dziedāšanu duetā. «Evija Lagzdiņa ir viens no lieliskākajiem pedagogiem, ko esam satikušas, jo viņa mūsos atstāja radošumu, tajā pašā laikā iemācot, kā izteikt to, ko jūtam. Tas bija laiks, kad mūziku iemīlējām visvairāk,» stāsta Santa. «Atklājām pavisam citu pasauli, jo nedaudz mūziku apguvām arī no akadēmiskās puses. Nebija viegli, mācījāmies ar asarām acīs. Kad tikko sākām apmeklēt viņas nodarbības, likās, ka esam ļoti labas, bet izrādījās – jāstrādā vēl daudz. Tāpēc jo lielāks gandarījums, ka tagad sanāk. Tomēr joprojām man ir sajūta, ka viss nav ideāli, un tas ir pats labākais, jo visiem ir kur tiekties un perfekta rezultāta nemaz nav,» tā Sandra. «Nav tāda brīža, kad tu vari apstāties. Tu vai nu dodies tālāk, vai slīdi atpakaļ,» piebilst Santa.
Meitenes novērtē, ka uz skatuves var būt kopā. «Kā māsām mums ir vislielākā saikne un ļoti viegli saprasties. Varam paskatīties viena uz otru un intuitīvi just, ko darīsim tālāk. Būtu daudz grūtāk ar svešu cilvēku, kam tavs skatiens neko nenozīmē. Citādi ir, kad jau divdesmit gadu uz skatuves esi ar māsu,» tā Santa. «Enerģija un prieks, ko izstarojam, mūsu duetā ir vissvarīgākais,» papildina Sandra.
Māsu svētdienas
Līdz pat studiju sākumam māsas savu ikdienu pavadīja, mācoties vienā klasē, aizraujoties ar kopīgiem vaļaspriekiem, tai skaitā arī tenisu. Tomēr, kopš abas kļuvušas par studentēm katra savā augstskolā, kopā pavadītais laiks ir īsāks. Līdzīgi kā skolas gados, ja kāda saslima un palika mājās, otra pārnākot varēja pavadīt pie slimnieces gultas stundu, stāstot, kā pa dienu gājis, arī tagad pēc šķirti aizritējušas dienas ir vairāk ko pārspriest. «Tā ir dzīve. Kad kļūsti vecāks, saproti, ka ar laiku ceļi šķirsies, un par to nepārdzīvo,» saka Santa.
Tomēr būt dvīnēm ir īpaši. «Tas ir ļoti liels piedzīvojums un atbalsts. Māsa ir mana labākā draudzene, ko vien es varu satikt uz zemeslodes. Zinu, ka arī Sandra tā domā. Mēs viena otru atbalstām un vienmēr zinām, ka ir cilvēks, kam ar katru šūnu var uzticēties vairāk nekā par simt procentiem, un ka viņš nekad nepievils. Ir labi, ka varam dalīt hobijus, un zinām, kādi vārdi māsu var uzmundrināt, ja nepieciešams,» atklāj Santa. Savukārt Sandra pastāsta par kādu tradīciju: «Viena no mūsu veiksmes sastāvdaļām ir māsu svētdienas, kad kopā aizbraucam uz kādu kafejnīcu, pasapņojam, par ko vēlamies kļūt, un tad domājam, kā lai tur nokļūstam.»
Līdzsvars starp praktisko un mākslu
Kaut arī abu meiteņu lielākā aizraušanās ir mūzika, Santa studē Rīgas Biznesa skolā, bet Sandra – Rīgas Juridiskajā augstskolā. «Mums vienmēr pie sirds bijušas biznesa lietas – bērnībā piedalījāmies tirdziņos, esam ieguvušas augstas vietas uzņēmējdarbības konkursos. Taisnība jau laikam būs, ka bērni līdzinās saviem vecākiem. Mēs līdzināmies tētim, jo arī viņam biznesa lietas ir tuvas, un viņš arī muzicē hobija līmenī,» skaidro Sandra. Santa uzskata – vienmēr dzīvē svarīgi atrast līdzsvaru. «Mūzika ir tā, kurai pietverties, kad vēlies ko radošu, taču dzīvē jābūt arī praktiskajai pusei. Manuprāt, cilvēks ir laimīgs, ja izdodas atrast to, kas interesē profesionālajā ziņā, un to, ar ko aizraut mākslā. Tā ir formula, kas mani padara par laimīgu cilvēku. Ja neesi pilnībā pārliecināts, ir ļoti bīstami savu dzīvi likt uz vienu jomu. Man patīk modelis, ko esam izvēlējušās, jo mūzika kopš bērnības mums bijusi svarīga,» stāsta Santa, piebilstot, ka abām māsām ir vēl citas aizraušanās. Tā, piemēram, Santa raksta blogus, ir veidojusi rakstus. Rakstīšana viņai ir tik tuva, ka meitene pārliecināta – tā nekur nepazudīs arī nākotnē. Savukārt Sandrai patīk fotografēt.
Runājot par nākotnes plāniem, meitenes ir atklātas. «Mans mērķis ir turpināt būt laimīgai, darīt to, kas patīk, un neierobežot savu radošumu,» teic Santa. Savukārt Sandrai šobrīd svarīgākais nokārtot visus eksāmenus, lai jau martā apmaiņas programmā «Erasmus» varētu īstenot sapni un doties studēt uz Vāciju. Tā būs pirmā reize, kad māsas ilgāku laiku pavadīs šķirtas, taču Santa ir pārliecināta – māsai viss izdosies. Meitenes ir arī izturējušas konkursu un iekļuvušas Riodežaneiro olimpisko spēļu brīvprātīgo lokā, par ko ir ļoti laimīgas. Sandra cer, ka izdosies mācības sakārtot tā, lai izdotos aizbraukt uz spēlēm. Tāpat meitenes turpinās muzicēšanu un sapņo piedalīties kādā lielākā koncertā vai pat festivālā.
