Saistībā ar notikušo Latvijas Studentu apvienības kongresu kārtējo reizi aktualizējies jautājums par izglītības kvalitāti.
Saistībā ar notikušo Latvijas Studentu apvienības kongresu kārtējo reizi aktualizējies jautājums par izglītības kvalitāti. Augstskolās materiāli tehniskā bāze netiek atjaunota, nav naudas jaunu mācību līdzekļu un aprīkojuma iegādei, pastiprinās tendence piespiest studentus maksāt par nekvalitatīvu izglītību. Katastrofāla ir situācija saistībā ar pasniedzēju maiņu – jauni cilvēki diemžēl nevēlas strādāt skolās un augstskolās.
Studentiem tiek mācīti galvenie tirgus ekonomikas principi. Bet vai tie tiek ievēroti arī augstākajā izglītībā? Vai studenti ir pieprasītāji, augstskolas – piedāvātājas? Palielinoties pieprasījumam, aug arī piedāvājums. Cik liela uzmanība šajā laikā tiek pievērsta kvalitātei? Ir daudzas universitātes, kurās strauji palielinājies studentu skaits, tātad ir vairāk maksātāju, bet kvalitāte diemžēl nemainās. Drīzāk otrādi – jo vairāk studentu, jo paviršāka pasniedzēju attieksme, tāpēc ka augstskolā visi ir ieinteresēti, lai pie viņiem mācās pēc iespējas vairāk cilvēku. Bet vērtēšanas kritēriji kļūst arvien zemāki.
Kongresā Latvijas augstskolu pārstāvji formulēja savu rezolūciju par izglītības kvalitāti, nospraužot konkrētus mērķus, ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Viens no mērķiem ir radīt arī lielāku studējošo ieinteresētību izglītības līmeņa celšanā valstī.
Latvijā jau ir radies sociālo kredītu deficīts, turklāt ar Ls 35 ir par maz, lai varētu ar to izdzīvot mēnesi, vēl jo vairāk – kredīti pat netiek izmaksāti laikus. Ja studentam ir jāmaksā par kopmītnēm, transportu un ēdienu, ar to ir grūti iztikt, nemaz nerunājot par mācību līdzekļu iegādi, jaunu apģērbu vai mācību maksu. LSA par savu mērķi uzskata panākt, lai valsts kase, Izglītības un zinātnes ministrija un bankas sadarbotos efektīvāk, lai kredītu kopējais apjoms tiktu palielināts tā, lai pietiktu visiem un izmaksājamā summa būtu lielāka. Vai atradīsies dzirdīgas ausis?
Arī studentu dzīves apstākļi ir kritiski – lielākā daļa studentu dzīvo dienesta viesnīcās, kurās steidzami jāveic kapitālais remonts. Apstākļi tajās ir zem katras kritikas: tualetes bez starpsienām (toties var parunāt ar kaimiņu), ēst gadās pie viena galda ar pelēm un prusakiem.
Tā kā Latvijā nav neviena normatīva akta, kas attiektos uz dienesta viesnīcām, LSA sadarbībā ar Valsts sanitāro inspekciju, Nacionālo vides veselības centru un Sabiedrības veselības departamentu jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi «Par studentu dienesta viesnīcām». (paredzot arī atbilstošu finansējumu).
Latvijā spēkā esošie likumi nenosaka Latvijas jaunatnes politiku kā valsts funkciju, nav skaidri iezīmēts arī jaunatnes politikas modelis, tā izveidošanai un īstenošanai netiek plānots atbilstošs finansējums.
Likumdošanas akti nenosaka jauniešu statusu Latvijā un no tā izrietošās viņu tiesības un pienākumus, nav definēti arī valsts pienākumi pret jaunatni – tas, cik lielā mērā un kuras institūcijas ir atbildīgas par konkrētām jaunatni skarošām sfērām un finansējumu.
Apzinoties jaunatnes problēmu aktualitāti, LSA sadarbībā ar Valsts jaunatnes iniciatīvas centru, Latvijas Jaunatnes padomi un Latvijas Jaunatnes asociāciju izstrādā Jaunatnes likumprojektu. Studenti gan nespēj «uzturēt» savus lobijus Saeimā, tādēļ arī šāda likuma pieņemšana ir problemātiska.
