– Šajā darbā esmu kļuvusi iejūtīgāka, – atzīst Egija Meikšāne. Viņa ir Olaines Sociālās palīdzības dienesta brīvprātīgo koordinatore un studē socioloģiju Latvijas Universitātē.
– Šajā darbā esmu kļuvusi iejūtīgāka, – atzīst Egija Meikšāne. Viņa ir Olaines Sociālās palīdzības dienesta brīvprātīgo koordinatore un studē socioloģiju Latvijas Universitātē. Egija ir pārliecināta, ka labdarībai un līdzjūtībai nākamajā tūkstošgadē būs arvien lielāka nozīme.
Ar ko nodarbojas brīvprātīgo koordinators?
– Noskaidro sabiedrības vajadzības pēc brīvprātīgo darba, sameklē cilvēkus, kas vēlas būt brīvprātīgie, izveido viņiem darba vietas, arī motivē to darīt.
Vai brīvprātīgie strādā bez atalgojuma?
– Tieši tā.
Vai, tavuprāt, sabiedrībai tādi ir vajadzīgi?
– Vajadzība ir abpusēja – sabiedrībai ir nepieciešamība pēc papildu darba resursiem, brīvprātīgajiem – iekšēja vajadzība sevi realizēt, pilnveidot, strādāt, lai gūtu gandarījumu, vēl jo vairāk, ja algotais darbs to nesniedz. Brīvprātīgo darbs ir arī iespēja mainīt sabiedrības aizspriedumus, piemēram, par pansionātiem. Lielākoties par tiem ir negatīvs iespaids, bet tie, kas gājuši pie veciem cilvēkiem uz pansionātu kā brīvprātīgie, bieži atzīst, ka situācija ir daudz labāka. Pārsvarā šiem ļaudīm pietrūkst sarunu biedru. Taču ne vienmēr atnākušais ir gatavs uzreiz iet pie vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo viņus ir grūtāk uzklausīt, pieņemt viņu viedokli. Daudz labprātāk parasti izvēlas darbu ar bērniem. Ar viņiem ir vieglāk nodibināt labas attiecības. Bērni arī vairāk pieķeras, atklāti parāda prieku par satikšanos, bet veci cilvēki ir noslēgtāki.
Brīvprātīgo darbs ir nepieciešams, lai pietuvinātu indivīdu sabiedrībai un otrādi. Ne visi cilvēki darbojas pašdarbības kolektīvos. Viņiem brīvprātīgo darbs ir iespēja kaut ko darīt vēl bez saviem ikdienas pienākumiem.
Vai labdarībai būs nozīme arī nākamajā tūkstošgadē?
– Vēl vairāk, nekā tas bijis līdz šim. Domāju, ka pēc kāda laika arī Jelgavā būs organizācija, kurā līdzās personālam darbosies brīvprātīgie, visvairāk tas, protams, attiecas uz veselības un sociālo aprūpi.
Ticu, ka cilvēki kļūs labāki, viņu ikdiena tiks vairāk sakārtota, nauda vairs atliks primārais, un būs vairāk laika, lai darītu labu arī citiem.
Cik pie jums ir brīvprātīgo?
– Pagaidām septiņi. Lielākā daļa no viņiem strādā Sociālās aprūpes centrā, kur ir 20 iedzīvotāju. Aprūpes centra iemītniekiem ir nodrošināts atbilstošs uzturs un dzīves apstākļi, bet nav ar ko parunāties, tāpēc pie viņiem iet brīvprātīgie. Pārsvarā nepieciešama ir tieši garīgā saskarsme. Viena brīvprātīgā man palīdz organizatoriski, jo vēl nejūtas tik stipra, lai strādātu ar veciem cilvēkiem.
Piemēram, ASV brīvprātīgo visvairāk ir slimnīcās. Reizēm, lai tiktu kaut kur par brīvprātīgo, pat jāiztur konkurss, jo piesakās vairāk cilvēku, nekā ir vakanču.
Kā ir Latvijā?
– Pie mums ir daudz mazāka aktivitāte. Cilvēki Latvijā nav pieraduši pie domas, ka kaut ko varētu darīt bez samaksas. Ir tādi, kas man jautā: vai tiešām tu domā, ka ir kāds muļķis, kas par velti strādā? Daudzi īsti nevar noticēt, ka var strādāt tikai pozitīvu emociju un sava gandarījuma dēļ.
Latvijā ir maz brīvprātīgo, faktiski tikai Rīgā, ar to domājot brīvprātīgo darbu kā organizētu struktūru, kur eksistē gan uzskaite, gan darba novērtēšana. Tiek uzskatīts, ka arī visi nevalstisko organizāciju biedri ir brīvprātīgie. es tam nepiekrītu. Manuprāt, tajās cilvēki pulcējas vairāk savu mērķu vadīti, bet par brīvprātīgajiem kļūst, lai palīdzētu citiem.
Kādas ir tavas nākotnes idejas ?
– Gribētos Olainē izveidot stabilu brīvprātīgo komandas kodolu, kas pulcinātu ap sevi pārējos.
Labestības ceļi ir līkumaini, tie ir garāki un īsāki, taču nekad tie neizgaist pavisam. Tādēļ kļūsti par labu cilvēku, kas zina, varbūt tieši tu pats, to nezinādams, atstāsi pasaulē dziļas, nezūdošas pēdas.
(L.Žuhovickis)
