Mākslinieks tevi uzzīmējis tik jauku un saulainu, gluži kā to lācēnu, ar kuru spēlējos es.
Mākslinieks tevi uzzīmējis tik jauku un saulainu, gluži kā to lācēnu, ar kuru spēlējos es. Kad biju mazāks, gulēt gāju kopā ar lācēnu. Viņš man dūca miega dziesmiņu un stāstīja pašus interesantākos notikumus, dažreiz arī pasakas. Reiz lācēns uzaicināja mani paciemoties viņa meža mājās. Un mēs devāmies ceļā…
– Tagad, draudziņ, dosimies ceļā uz manām meža mājām, tu paciemosies pie manis, un man arī tā kā būtu laiks apciemot savus radiniekus.
Pa mazu meža taciņu, pāri purva pļavai, cauri silam, un, rau, – jau lācēna mājas klāt. Tas bija tik jauki! Maza mājiņa kā pasaciņa baltiem logiem, zaļām durvīm un apkārt puķes baltas kā paladziņš. Otrā mājiņas pusē mīksta zālīte gluži kā sedziņa gultiņā. Sagaidīja mūs lāču māmiņa ar diviem lācēniem – mana draudziņa brālīti un māsiņu. Lāču mamma tieši tobrīd cepa medus raušus. Cienāja mūs ar garšīgu brūkleņu tēju, raušiem, aveņu ievārījumu. Vienvārdu sakot, ar dažnedažādiem gardumiem. Mēs visi četri spēlējām paslēpes, kūleņojām pa zālīti un jautri pavadījām laiku. Ak, šis laiks, cik ātri tas aizskrēja! Un nu jau vajadzēja steigties mājup. Atpakaļceļš bija garš un grūts, divreiz garāks, nekā turp ejot, bet mēs to paveicām godam. Kad mana māmiņa nāca mani modināt, mēs abi ar lācēnu gultiņā tik saldi čučējām, it kā būtu tur gulējuši visu nakti. Māmiņa neko nenojauta.
Jānis
