Sociālā situācija ģimenēs ar bērniem ir sarežģīta. Pilnīgi droši var teikt, ka bērns nav lēta izklaide, bet gan dārgs prieks.
Sociālā situācija ģimenēs ar bērniem ir sarežģīta. Pilnīgi droši var teikt, ka bērns nav lēta izklaide, bet gan dārgs prieks. Visskaudrāk šo situāciju izprot ģimenes, kurās atvasīšu skaits ir lielāks par Latvijā tradicionālo. Seši bērni ģimenē, turklāt visi seši vienas mātes un viena tēva – tas ir retums. Viņus vajadzētu uzskatīt par nacionālajiem varoņiem, tomēr ikdienā viņiem bieži nākas pārdzīvot kauna sajūtu.
Visu laiku jāpierāda, ka maznodrošināts nenozīmē nelabvēlīgs. Ka dzīvs bērns nav tas pats, kas tualetes podā iemests izlietots prezervatīvs. Tāda ir vispārējā nostāja – lietojiet pretapaugļošanās līdzekļus, nebūs bērnu. It kā bērns būtu slimība, no kuras jāizsargājas. Dzīvības apkarošanas pasākumi – tā varētu saukt šo tendenci. Ģimene, kurā aug krietns pulciņš bērnu, nevar sevi pilnībā uzturēt, jo tikai viens no vecākiem strādā, bet vajadzību ir daudz. Vai tiešām tā ir tikai šo ģimeņu problēma? Varbūt sabiedrības domāšanā ir kāda deformācija, jo “kārtīgiem”, “domājošiem” cilvēkiem bērnu skaits ir neliels, jo tagad ir “tādi laiki”.
Pārtikušais nepamanīs, nabags nesapratīs
“Ziņas” viesojas sešu bērnu ģimenē. Mammas vārds ir mainīts tieši sabiedrības vispārējās attieksmes dēļ. “Kāpēc mums avīzē jāstāsta tas, par ko pēc tam nāksies piedzīvot nicināšanu? Kāds kaut ko pateiks lielajiem bērniem, nebūsim droši, vai aiz muguras neskanēs šņākoņa – paši sataisījuši, tagad gaužas. Protams, nav viegli. Bet, kad paskatos, cik visi seši ir forši, ka katram savs raksturs, savi talanti, savas iespējas, nākotne, es tomēr esmu laimīga,” teic Māra. “Taču, ja mani aicina komentēt šādu tekstu: “Lai veicinātu sociālās atstumtības riska samazināšanu ģimenē ar bērniem, ģimenes pabalsts tiks palielināts par pāris latiem”, liekas, ka dzīvoju muļķu zemē. Ar pāris latiem nevar samazināt sociālo risku. Pārtikušais to nejutīs tāpēc, ka viņam pietiek, nabags – tāpēc, ka viņam nepietiek. Valstij kopumā tie ir lieli līdzekļi, tomēr ģimenēs tie nevar “kalpot kā maizes nauda”, bet tikai kā politisks manevrs “mēs taču pieliekam, mēs rūpējamies”.
Iespējams, ka no valsts vairāk nevar gaidīt, bet kāpēc nevarētu vairāk sagaidīt no pašvaldības? Kāpēc labvēlīgām daudzbērnu ģimenēm nevar piešķirt atvieglojumus? Vai tad tādu ģimeņu ir tik daudz? Tās var apzināt. Tie nemaz nebūtu gaužie līdzekļi, bet morāls atbalsts gan! Šāda attieksme pamazām mainītu arī sabiedrības izturēšanos pret labvēlīgajām un kuplajām ģimenēm. Nu ja ne vairāk, atzīstiet, ka ar savu, pēc vispārējiem standartiem ņemot, neizprotamo dzīvi veicinām labvēlīgu demogrāfisku situāciju.
Knapināmies, bet bērnos ir jāiegulda
Galvenās problēmas? Lūdzu! Lai kaut kā “savilktu galus”, mums vajag 350 latu. Par šo naudu varam nopirkt eļļu, miltus, putraimus, “pamperus”, zobu pastu, nedaudz benzīna, lai mazos aizvestu pie ārsta, samaksātu rēķinus utt. Šajā summā neietilpst našķi, izklaides, pulciņi, kursi un citas cilvēkam svarīgas lietas. Vienam no lielajiem vajadzēja papildkursu fizikā LLU, jo viņš mērķē uz budžeta studiju vietu izvēlētajā specialitātē. Tas maksā. Nauda “atradās”. Bet teju, teju nojuks veļas mašīna, kas katru dienu jādarbina divas reizes. Ledusskapis kaut kā turas. Kosmētisko remontu mājai vajadzētu. Knapināmies, vienu reizi nopērkam tapetes, citu – krāsu un pa druskai kaut kā uzlabojam vidi. Mēbeles ir šausmīgi nolietojušās. Kā pamanīji, es vispār nerunāju par drēbēm. Mēs nepērkam drēbes. Lietojam to, ko atdod,” stāsta Māra.
Mājās strādājam uz pilnu slodzi
Ko gribētu sagaidīt no pašvaldības? “Man ļoti nepatīk doties uz “sociālo kantori”. Ir dīvaina sajūta, tāda kā liekēža, prasītāja, neveiksminieka, nabaga, muļķa. Kad jautāju speciālistam, kas man vēl pienāktos, atbildes nav. Lielajiem bērniem saņemam dāvanu kartes, sākot mācību gadu, viens ēd brīvpusdienas, lielajiem lepnums neļauj. Ziemā piešķīra 40 latu kurināmajam. Viss. Es strādāju mājās pilnu slodzi. Man pašai nav nekādas naudas. Nav pat vienas prēmijas gadā Mātes dienā. Gribētu reizi mēnesī, piemēram, baseinu, kādu sociālo pabalstu zobu labošanai, jo naudas, par ko labot, nav, bērni paņem sev. Gribētu justies novērtēta, labprāt no pašvaldības saņemtu, piemēram, biļeti teātra vai cita kultūras pasākuma apmeklējumam. Cik tas izmaksātu, ja to kā zināmu prēmiju piešķirtu labvēlīgām daudzbērnu ģimenēm? Mazāk nekā divi lati “visiem un nevienam”. Tā būtu attieksme pret ģimenēm, bērniem. To varētu gaidīt no pašvaldības. Bet, ja valsts pieliek divus latus sociālā riska mazināšanai, tas pazemo.”
Abi vecāki nodarbojas ar nelielu ražošanu. Diemžēl ir grūtības ar tirgu, bet kaut kāda nauda kaut kad tomēr “atnāk”. Tiek strādāts pie tirgus meklēšanas ārzemēs, jo viņu piedāvātais produkts ir roku darbs un varētu ieinteresēt. Pagaidām veicies nedaudz. Pašlaik, kad mazajai meitiņai ir jau četri, bet mazajiem dēliem divi gadi un pusgads, tiek meklēts algots darbs vīram. “Mēs nedrīkstētu “parakstīties” uz darbu, kur saņem mazāk par 250 latiem pēc nodokļu nomaksāšanas, jo tad kopā ar pabalstiem varētu “izvilkt” bez mājražošanas, ko viens nevar paveikt. Tādu atrast nav izdevies, tāpēc čubināmies ar individuālo. Tie ir neregulāri un neprognozējami ienākumi, bet esam kopā, vismaz varam aizvest bērnus pie ārsta, viens samīlēt vienu mazo, otrs – citu un nav šausmīgā stresa, ka tu esi pārstrādājies, bērnus neredzi, bet naudas, lai pabarotu ģimeni, kā nav, tā nav. Mājās var uzvārīt putru, bet, ja strādā, putru līdzi nepaņemsi,” mierīgi savas dzīves ikdienu ieskicē Māra.
