Ir darbadienas rīts, stāvu Beļģijas ciemata Rētas vienā no dažām autobusu pieturām un gaidu autobusu uz tuvējo pilsētu Antverpeni, lai tālāk pārsēstos vilcienā, kas ved uz Nīderlandes pilsētu Roterdamu. Kamēr autobuss kavējas, vēroju vietējos iedzīvotājus viņu dienas sākuma gaitās.
Tur ir kāds jauneklis, kurš mugursomu plecos aiziet pa ielu pretējā virzienā. Savukārt manā virzienā dodas kāds tētis kopā ar savu divus vai trīs gadus veco meitiņu ratos, jokodamies un amzierēdamies ar mazo. Pavisam negaidot, manā virzienā atskan labsirdīgs «goedemorgen!». Tiesa, nedaudz apstulbusi, atsmaidu pretī un atdodu laburītu.
Kad esmu jau Roterdamā un pastaigās baudu gan pilsētas arhitektūru, gan vēl muzeja parkā pilnos ziedos izplaukušās rozes, kurās joprojām dzīvojas bites, manu skatienu piesaista trīs policisti, kas pilsētā uzrauga kārtību. Mūsu ceļi vairākkārt krustojas, līdz kādā no šādām reizēm viens no viņiem manā virzienā velta skanīgu «goedendag!». Apstulbu ne mazāk kā pirms dažām stundām, vēl esot ciemata autobusu pieturā, tomēr arī šoreiz atdevu labudienu.
Novembris ir lietavām bagāts mēnesis kā pie mums Latvijā, tā arī Beļģijā. Kombinācijā ar nejauku vēju lietaina izvērtās pagājušās sestdienas pēcpusdiena Brigē. Protams, nostrādāja cūcības likums, un lietussarga tajā dienā man līdzi nebija, tāpēc gribot negribot saliju. Kad uznāca spēcīgākais gāziens, meklēju pajumti, lai paslēptos. Atradu to pie viena apģērbu veikala, kur man priekšā lietus mitēšanos gaidīja kāds velosipēdists. Mitrums bija nokļuvis arī līdz telefonam, tāpēc centos to pēc iespējās ātrāk noslaucīt, jāsaka gan, gar sāniem zem virsjakas, līdz izdzirdēju savā virzienā vērstu «atvainojiet» – laikam izskatījos bezgala nožēlojami, jo puisis turēja rokā salveti.
Telefons bija jau sauss, tāpēc laipni pateicos un devos tālāk ar smaidu sejā. Patiesībā, cik maz gan vajag, lai otram uzlabotu garastāvokli! Pietiek ar vienkāršu «labrīt», «labdien» vai «atvainojiet», lai sajustos ievērots un uzlabotos garastāvoklis. To noteikti mēs varētu pamācīties no rietumniekiem – laipnība taču neko nemaksā, vai ne? ◆
