Tarakāni ir kā epidēmija. No tās ir gandrīz vai neiespējami tikt vaļā. Nelīdz ne dārgi aerosoli, ne dzīšanās pakaļ atsevišķiem sugas indivīdiem, un, ja kārtīgi neuzmana ēdienu, tajā var gadīties dažādas piedevas, kā tas notika manai vecmāmiņai.
Tarakāni ir kā epidēmija. No tās ir gandrīz vai neiespējami tikt vaļā. Nelīdz ne dārgi aerosoli, ne dzīšanās pakaļ atsevišķiem sugas indivīdiem, un, ja kārtīgi neuzmana ēdienu, tajā var gadīties dažādas piedevas, kā tas notika manai vecmāmiņai.
Daudzstāvu mājās rāpojošie kukaiņi nav reta parādība, un, pat iznīdējot visus tarakānus savā dzīvoklī, tie pazūd tikai uz īsu laiku. Vecmāmiņa kādu pēcpusdienu, pārnākusi mājā, vīram izvārīja piena zupu un atstāja to virtuvē. Opītis no darba atgriezās vēlu un saguris ielēja sev vēl neatdzisušo ēdienu. Virtuves pustumsā viņš nemaz necentās pētīt, kas tā par zupu, galvenais, lai labi garšo.
«Tu nu gan vakar biji izvārījusi gardu zupīti!» tie bija vārdi, ar kuriem nākamajā rītā opītis uzrunāja savu sievu. «Laikam ļoti biji centusies, sagrauzdējot gaļiņu.» Iesākumā omīte nesaprata, par kādu sagrauzdētu gaļu vīrs runā, bet, iegājusi virtuvē un pacēlusi katla vāciņu, viņai viss tapa skaidrs. Izrādās, katla vāciņš nebija kārtīgi uzlikts un zupā bija sakrituši tarakāni. Lai gan vīrs omītei arī brokastīs lūdza gardo zupu, viņa atteica, ka tā esot sarūgusi, un ēdiens aizpeldēja kanalizācijā. Opītis tā arī nekad neuzzināja, ko apēda, taču vecāmāte turpmāk rūpīgi sekoja, lai kaut kas līdzīgs neatkārtotos.
