Jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš savā pirmajā darba dienā patīkami pārsteidza. Ar pavisam vienkāršu soli – viņa dienesta auto brauca un arī turpmāk braukšot, neizmantojot sirēnas. Bērziņš, kā noprotams, neraujas izmantot arī Jūrmalas rezidenci, bet Rīgā turpināšot dzīvot pats savā dzīvoklī. Ne viss jaunā prezidenta biogrāfijā ir kristāldzidrs, viņam par labu neliecina arī apkaunojošā ievēlēšanas procedūra. Taču viņš acīmredzot saprot, ka mazināt plaisu starp varu un tautu var tikai ar darbiem, ne tukšiem solījumiem. Uz šā fona skumji skatīties, cik svarīgi pēcamata labumi ir eksprezidenta Zatlera ģimenei. Piecu istabu dzīvokļa īre Rīgas klusajā centrā kā pagaidu variants, līdz atradīs īsto (neraugoties uz to, ka Zatleriem jau pieder vērtīgs mājoklis Rīgas centrā), luksus klases auto, apsardze un sekretāre. Kā noprotams, eksprezidents vēlas to visu. Un, protams, ir tiesīgs saņemt. Tikai viens „bet” – viņš vairs nav bijušais Valsts prezidents vien, bet arī politiķis, kas paziņojis par savas partijas izveidi un dalību vēlēšanās. Šādā situācijā atteikšanās vismaz no daļas bonusu būtu pareizs un arī tautā novērtēts solis. Gan tāpēc, lai rādītu priekšzīmi pieticībā, gan tāpēc, ka rodas pamatotas šaubas, vai Zatlers politiķis spēs sevi nošķirt no Zatlera eksprezidenta. Vai nelūgs valsts apmaksātajai sekretārei iesaistīties, piemēram, jaunās partijas programmas rakstīšanā? ASV prezidenti jau daudzus gadu desmitus, beidzoties amata termiņam, par saziedotiem līdzekļiem uzceļ savā vārdā nosauktu bibliotēku, ko tālāk finansē valsts. Tās nes viņu vārdu, vienlaikus esot nozīmīgas dokumentu krātuves studentiem un citiem pētniekiem. Varbūt arī Latvijas prezidenti varētu domāt, kā likt savam vārdam dot augļus vēl pēc termiņa beigām?
