Tik ļoti gribas siltumu dvēselē un mājoklī. Īpaši, kad laukā vējš rausta koku zarus, lietus lāses sitas logā, bet galvu vēlamies ieraut dziļāk plecos un virsjakas apkakli pacelt augstāk.
Tik ļoti gribas siltumu dvēselē un mājoklī. Īpaši, kad laukā vējš rausta koku zarus, lietus lāses sitas logā, bet galvu vēlamies ieraut dziļāk plecos un virsjakas apkakli pacelt augstāk. Pēc kā smaržo lietus, jautāju savam runčukam, kad tas ieinteresēti ošņā slapjo lietussargu. Dzīvnieciņš, protams, neatbild, bet, viltīgi uz mani palūkojies, paslēpjas zem tā. Laikam pēc vēsuma, debesīm, mākoņa, skursteņu un mašīnu smārda, tik plašs aromātu kokteilis kutina smalko ožu, apcerīgi prātoju.
Pirms kāda laika sarunāts, ka sestdien apciemošu radus, gan tos, kas mīt šajā saulē, gan senčus, kas aizgājuši mūžībā. No rīta konstatēju, ka novembris ir sava uzdevuma augstumos – drūms, apmācies, no debesīm krīt slapja sniega ķēpa. Ai, laiciņš ir izcili nepiemērots, lai īstenotu daļu iecerētā pasākuma, taču vārds jātur, nekas neatliek, kā posties ceļā. Mašīnas loga tīrītāji strādā nepārtraukti, ūdens šļakatas zem auto riteņiem šķīst uz visām pusēm. Nonākuši pirmajās mūža mājās, nospriežam – lapas negrābsim, jo tās samirkušas un sajaukušās ar sniega putru, turklāt drēgnums lien klāt pa visām vīlītēm. Ak, nē, kā lai noliek puķes, ja apkārt tāda nekārtība. Salūkojam spaiņus, grābekli un ķeramies pie darba. Kājas slīd, dubļi šļakst, rokas salst, bet neatlaidīgi rosāmies. Ir labi, nospriežam, kad vecvecvecāku atdusas vietu izdaiļo miķelīšu pušķis un kautras svecīšu liesmiņas.
Turpinām ceļu tirgus virzienā. Tantei produkti jāiepērk, bet es viņai pievienojos, ziņkārības vadīta. Samirkušās kājas iegrimst peļķē, no mākoņu klātā debesjuma arvien krīt slapjš sniegs. Taču tirgus paviljonā rosība – ļaudīm par azaidu jādomā, kur kas lētāks jālūko. Nabaga lopiņu miesa izlikta apskatei, tiek kailām rokām cirsta, sprausta, malta – liesāka vai treknāka –, lūdzu, kā vēlaties, cūka, liellops, vista, austiņas, kājiņas, stilbiņi… Ieinteresētas un vienaldzīgas sejas. Izvēle plaša – gar vienu sienu izvietoti dažādu krāsu un izmēru ķirbji, skumjš onkulītis piedāvā medu, bet no paprāvas mucas virmo skābu kāpostu aromāts, citā telpā var dabūt zivis, lauku pienu, “izlejamo” krējumu un jogurtu – viss svaigs un garšīgs. Soma pilna, un varam doties tālāk.
Vecmāmiņa mūs sagaida ar kūpošiem kartupeļiem, sautētiem kāpostiem un svaigi ceptiem pīrāgiem. Tā ir māju sajūta, kurās mīt labais gariņš, rosīgs un pateicīgs. Cik jauki ir siltumā! Piekļaujos krāsns mūrītim. Laiks rit sarunās par ikdienu, kas dažam ir steidzīga, bet citam visai vienmuļa un raizes sagādā dažādas kaites, par politiku, lielo dārdzību un mazo pensiju, ar kuru gan vecs cilvēks varot iztikt, par to, ka dārzs uzrakts, logi notīrīti un ieziemoti, arī istabas augi pārstādīti… Baudījuši omulīgo pēcpusdienu, pošamies ceļā. Pavisam ātri pielavās tumsa, bet mums vēl jāpaspēj iegriezties kādā kapsētā. Ir taču veļu laiks.
Priecājos, ka slapjdraņķis norimis, un kāpju kalnā, laipojot starp kopiņām. “Labvakar, vectētiņ!” Pirms ķeros pie grābekļa, secinu, ka lapas līdzinās dzelteniem taureņiem, kas nolaidušies uz zemes un māj kokiem ardievas, bet tie, savas zaru rokas spocīgi izstiepuši, skumji klusē. Darbs sokas viegli un raiti. Skaisti, nodomāju, kad kapu rotā sauso ziedu un sūnu darinājums, vāzē lepni slejas mārtiņrozes, bet svecītes krēslā līdzinās dvēseles vai maldu uguntiņām, iededzot sirdī patīkamas, mazliet smeldzīgas izjūtas. Šajā vietā mieru radis ļoti mīļš cilvēks, nemiers ir dzīvo daļa. Prātā ataust kopā pavadītā laika epizodes, tie ir jauki mirkļi, par kuriem esmu viņam pateicīga. Un pieķeru sevi pie domas, ka svētīgi ir momenti, ko pavadām tuvinieku lokā. Nav godīgi atrunāties ar nevaļu, svarīgs ir jautājums, vai vēlos, jo viņiem mana uzmanība un apciemojums ir būtisks. Vai mirušo kapavietas apmeklējam, lai nomierinātu savu sirdsapziņu? Domāju, ka šis brīdis tomēr ir mīlestības, cieņas un piemiņas piesātināts.
