Sveiks, Lāčuk! Es rakstu tādēļ, ka vēlos pastāstīt par to, kā pamanīju, ka ir sākusies vasara.
Sveiks, Lāčuk! Es rakstu tādēļ, ka vēlos pastāstīt par to, kā pamanīju, ka ir sākusies vasara. Tas notika tā.
Kādu dienu, nākot mājās no skolas, domāju par kārtējo mājasdarbu kaudzi, kas mani sagaida mājās, taču pēkšņi man garām aizskrēja mazs kaķu bērns. Nodomāju, cik gan viņš var būt laimīgs, ka nav jāmācās, ka viņš var jautri skraidīt un priecāties par sauli un zaļo zālīti visapkārt.
Tikai tad sapratu, ka līdz šim pat neesmu pamanījis, ka saulīte ir kļuvusi tik spoža un silta, pilsētas parki ir tikuši pie jauna, skaista zaļuma un putnu balsīm. Kā gan es to varēju palaist garām? Kā varēju nepamanīt vasaru? Vai tiešām vainīgi tikai daži mājasdarbi? To nu es nekādi nespēju saprast, tāpēc nolēmu sevi vairāk nemocīt ar domām par tiem, bet pavērot, kā ir mainījusies apkārtne un priecāties par vasaru gluži tāpat kā to darīja pūkainais kaķēns. Man garām aizlidoja raibs taurenītis. «Būs raiba vasara,» es nodomāju.
Aigars
