Kopš 1930. gada Jelgavā, Pārlielupē, atrodas Lāčplēša iela. Agrāk tā bija tāla pilsētas nomale. Astoņdesmit gados Jelgava izpletusies labu gabalu tālāk. Vēsturnieks Andrejs Dābols stāsta, ka trīsdesmitajos gados Lāčplēša ielas apkaimē būvējās dzelzceļnieki un cukurfabrikas darbinieki. Savukārt septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Lāčplēša ielas apkārtnē manāmāks kļuva uzņēmums «Lauktehnika». Mūsdienās Lāčplēša ielas rajonā izvērsta publiskā apbūve. Tur esot labi dzirdama publikas aurošana futbola mačos Zemgales Olimpiskajā centrā. Dzīve mainās, taču ielas nosaukums – nē. Skats ar Jelgavas baznīcu torņiem tālumāLāčplēša ielas iedzīvotāja Rita Hartmane no bērnības trīsdesmitajos gados atceras, ka no mājas pagalma varēja redzēt Trīsvienības baznīcas torni. Skatu neaizsedza ne ābeļdārzi, ne kaimiņu mājas, ne pilsētas slimnīca, kuru uzcēla 1970. gadā. Ritas tēvs Indriķis Paspārne bijis latviešu strēlnieks. 1915. gadā divdesmit sešu gadu vecumā cīnījies Rīgas frontē pie Ložmetējkalna. Karojis arī pret bermontiešiem. Rita stāsta, ka arī apbalvots, taču fotografējoties ordeņus klāt pie mundiera nav spraudis. Vai starp tēva apbalvojumiem bijis pats augstākais Lāčplēša Kara ordenis, sirmā kundze neatminas. Taču viņam kā brīvības cīnītājam bijusi «pirmā roka» divdesmito gadu agrārās reformas gaitā, kad tika sadalīta Valdekas muižas zeme. Par tā laika patriotisko noskaņu liecina arī netālā Brīvības bulvāra nosaukums. Savukārt Austrumu ielā, ļoti iespējams, tikusi dota zeme strēlniekiem, kas karojuši Krievijā. Savukārt Zvaigžņu ielas nosaukums asociējas ar Čaka apdzejotajiem «zvaigžņu pulkiem», kā mēdza dēvēt strēlniekus. Lāčplēša ielas rajonā zemi saņēma arī dzelzceļnieki. Pēc Latvijas valsts dibināšanas rīdzinieks I.Paspārne tika nozīmēts par Cīruļu dzelzceļa stacijas priekšnieku Kurzemē. Tur apprecējās un tad 1930. gadā ar visu ģimeni pārcelts darbā uz Jelgavu, kur līdz Otrajam pasaules karam strādāja par stacijas dežurantu.Lielākais notikums – 1937. gada izstādeDzelzceļnieks bija R.Hartmanes kaimiņa Ilmāra Dūma tēvs Jānis Dūms. Viņš ticis atzīts par Latvijā labāko dzelzceļa mašīnistu, strādājis līnijā Rīga – Berlīne. Dēls atceras, ka viņam diplomātiskā vizītē uz Vāciju uzticēts vest valdības delegāciju, iespējams, tas bija 1938. gads, kad Berlīnē parakstīts Baltijas valstu un Vācijas neuzbrukšanas pakts. Gan R.Hartmane, gan viņas kaimiņš I.Dūms teic, ka Lāčplēša ielas dzīvē liekākais notikums bijis 1937. gada Pļaujas svētki – lielā Zemgales lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde, ko apmeklēja vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku. Ilmārs, kuram tolaik bija deviņi gadi, no šiem svētkiem atceras vadoņa Kārļa Ulmaņa sagaidīšanu, brīvdabas lieluzvedumu, kurā attēlotas zemgaļu cīņas pret krustnešiem. Savukārt Rita, kurai tolaik bija tikai pieci gadi – konfekšu pirkšanu un kakao dzeršanu, kā arī lauksaimniecības paviljonu, kur bijuši izstādi izcilu šķirņu kartupeļi, burkāni un citi dārzeņi. Pilsētas galva ar dienesta auto mājās nebrauca1938. gadā nepabeigtu māju Lāčplēša ielā iegādājās Jelgavas pilsētas galva atvaļināts pulkvedis Kristaps Frickauss (1883 – 1964). Viņa meita Vizma Kalpaka, kas dzīvo Rīgā, atceras, ka toreiz māte saņēmusi no radiem mantojumu, ko tika nolemts ieguldīt šajā nekustamajā īpašumā. Tēvs bijis materiāli pieticīgs cilvēks, ikdienā uz darbu pilsētas valdē devies ar velosipēdu. Protams, pilsētas galvam bijis arī darba auto, taču ar to viņš braucis tikai dienesta vajadzībās. 1940. gada okupācijas vara K.Frickausu no amata padzina, atvaļināja pensijā. Brīnumainā kārtā 1941. gada 14. jūnijā viņam izdevās izvairīties no izsūtīšanas. Meita atceras, ka 1941. gada vasarā, kad Latviju iekarojuši vācieši, pilsētas valdes darbinieki lūguši tēvu atgriezties pilsētas galvas amatā, kam viņš arī piekritis. Vēsturnieks Andris Tomašūns, kurš pētījis holokaustu Jelgavā, teic, ka pēc kara jaunā okupācijas vara K.Frickausu tiesāja par sadarbību ar vāciešiem, taču tieša līdzdalība ebreju nogalināšanā nav pierādīta. Pēc desmit gadu izsūtījuma K.Frickauss atgriezās Latvijā un apglabāts Rīgā. Basām kājām līdz Zvaigžņu dīķimDaļa Lāčplēša ielas iedzīvotāju gadu gaitā ir nomainījusies. 1953. gadā tur mājiņu nopirka Jankovu ģimene. Vecākā meita Inta Radžele stāsta, ka māte Velta strādājusi strādājusi par agronomi, bet tēvs Rolands – par mehanizatoru. Par teicamu darbu tēva foto bijis uzlikts uz žurnāla «Zvaigzne» vāka. Turpat pāri ielai tolaik Frickausu ģimenei atņemtajā mājā Inta sāka mācīties pirmajā klasē. Tā bija viena no trim ēkām, kur pēc kara atradās Pārlielupē izveidotā Jelgavas 2. astoņgadīgā skola. Sākot 1965./1966. mācību gadu, Inta skolēnu talkās tīrījusi būvgružus jaunuzceltajai Jelgavas 4. vidusskolai (par ko tika pārveidota 2. astoņgadīgā skola). Lāčplēša ielu viņa atceras kā klusu, jauku ielu, pa kuru līdz Zvaigžņu ielas dīķim bērni skraidīja basām kājām. Satraucošākie notikumi ielas vēsturē viņas atmiņā ir 1967. gada viesuļvētra, kad pāri ielai lidojis kāda šķūnīša jumts. Kaut kad sešdesmito gadu beigās tuvējā Pārlielupes cietumā noticis ieslodzīto dumpis, ko apspieduši ar ūdens strūklām no ugunsdzēsēju šļūtenēm. Lielas pārmaiņas Lāčplēša ielā radīja «Lauktehnikas» bērnu dārza «Rotaļa» uzcelšana, kam šajās dienās tiek svinēta 35 gadu jubileja. Līdz ar to vienai otrai mājai nogriezti dārzi, piemēram, Hartmaņu ģimenei skāde bijusi piecpadsmit ābeles. Taču, šķiet, ka ļaunu prātu par to neviens netur, jo bērnudārzs radīja rosību, iela tika noasfaltēta, radās jaunas darbavietas. Arī I.Radžele ir viena no bērnudārza audzinātājām. Bērnudārza vadītāja Ilze Putniece teic, ka visskaistākā Lāčplēša iela esot maijā, kad zied gar tās malām sastādītās ābeles.
