Pilsētas teritorijā bijušas trīs publiskās peldētavas. Viena no tām – elitāriem atpūtniekiem pat ar orķestri.
«Trīsdesmitajos gados Jelgavā ar peldēšanos nebija nekādu problēmu,» tā, pārcilājot atmiņā bērnības dienas, spriež 1927. gadā dzimušais jelgavnieks vēlāk pazīstamais sporta darbinieks Jānis Raģis. Pilsētā darbojušies četri airēšanas klubi, banku ierēdņiem un citiem turīgajiem pilsētniekiem pie plostiņiem stāvēja jahtas. No visām šīm piestātnēm Lielupē vai Driksā varēja lēkt ūdenī, peldēt vai arī makšķerēt. Par 10 santīmiem – peldi divas stundasNopietniem peldētājiem – sportistiem – bija domāta privātā uzņēmēja Balama peldētava, kas atradās Pils salā apmēram turpat, kur tagad jahtklubs. Sporta vēsturnieks Aleksandrs Balss savā grāmatā par peldēšanas sporta vēsturi Jelgavā citē publikāciju laikrakstā «Zemgales Balss» (1927. gada 12. jūlijā), kur par šo peldētavu rakstīts, ka tā bija ar diviem atsevišķiem nodalījumiem – dāmām un kungiem. Katra atgādināja iežogotu ūdenī iegremdētu kasti ar dēļu grīdu (tās laukums bija 160 kvadrātmetru). Samaksājot desmit santīmu, tur varēja peldēt līdz pat divām stundām. Starp abām peldētavām atradās četri 25 metrus gari ūdens celiņi, kuros sacentās sportisti. Turpat blakus bija novietots tornis ar 1,3 un piecus metrus augstiem lēkšanas dēļiem. 1927. gada 10. jūlijā tur notika pirmās starptautiskās sacensības peldēšanā, uz kurām sanācis daudz skatītāju. Toreiz vēl lielāks bijis «brīvlūkotāju» skaits. Viņi sacensības vērojuši no upes labā krasta. Manīts arī bariņš «zaķu», kas, sēžot laivās, brīžiem pat traucējuši sacīkšu norisi. Tādos gadījumos radās darbs ūdens policistiem, kuri jau vēlāk trīsdesmitajos gados Lielupē kursējuši ar iespaidīgu kuterīti. Pasta sala – eliteiSaimnieciskā uzplaukuma laikā trīsdesmito gadu beigās Pasta salā tika izbūvēta jauna peldētava, kas bija domāta elites klases atpūtniekiem. «Tie, kuri gribēja komfortu, gāja turp,» stāsta J.Raģis. Uz šo peldētavu ik gadu no jūrmalas ar liellaivām veda smiltis, kurās guļot ērti varēja sauļoties. Varēja izīrēt arī sauļošanās krēslus, bet limonādi un bulciņas ar prieku pienesa izsūtāmie zēni. Drēbes un personīgās lietas atpūtnieki nodeva mantu glabātavas skapīšos, bet vakaros Pasta salā spēlēja orķestris. Tolaik gan J.Raģis ar saviem bērnības draugiem devuši priekšroku «brīvenei» – trešajai peldētavai Lielupes labajā krastā pārsimt metru lejpus notekgrāvja, kas nāca no cukurfabrikas. Tā tolaik strādāja ar mazāku jaudu nekā vēlākajos gados. «Brīvenē» nebija tādu smalkumu kā Pasta salā, taču tur nevienam nevajadzēja maksāt. Pakar pie koka aizslietņa savas drēbītes (kabatu aptīrīšana tolaik nav bijusi modē), brien upē un peldi. Jāpiebilst, ka tur bija izveidojies dabisks sēklis, pa kuru mierīgi var ielaisties Lielupes ūdeņos. J.Raģis stāsta, ka trīsdesmitajos gados jelgavnieki rīkojuši arī atpūtnieku braucienus uz Jūrmalu. Iestādes un uzņēmumi fraktējuši kuģīšus – no rīta pulksten sešos prom, pusnaktī – atpakaļ mājās. Pa ceļam kuģīši vienmēr turējuši un nolaiduši karogu pie Kaigu sēkļa (tagadējā Kalnciema pilsētas teritorijā) iepretim Ložmetējkalnam. Jelgavā peldēties bija aizliegtsKara laikā Pasta sala savu bezrūpīgās atpūtnieces godību zaudēja. Vēsturnieks Andris Tomašūns izpētījis, ka neilgu laiku tur vācieši bija ierīkojuši gūstekņu nometni. Atpūtas komplekss nozuda bez pēdām. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Balama peldētavu. Līdz pat sešdesmitajiem gadiem jelgavniekiem vēl labi kalpoja «brīvene», kas vēlāk, palielinot cukurfabrikas jaudu, aizauga ar dūņām. Jelgavas muzeja fondu glabātājs Andrejs Dābols stāsta, ka Pasta salā atpūtas kompleksu atjaunoja 1957./1958. gadā. Airēšanas kluba «KC» vadītāja Ilze Bome atceras, ka atkal liellaivās no jūras tika vestas smiltis. Tur ierīkoja bērnu peldētavu – ūdenī iegremdētu apmēram simts kvadrātmetru kasti ar dēļu grīdu –, bija arī celiņi peldētāju sacensībām, kuras gan kopš 1966. gada tika rīkotas slēgtajā peldbaseinā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sporta namā. Toties Pasta salu greznoja tornītis, kurā dežurēja slīcēju glābēju komanda, darbojās atpūtniekiem domāta kafejnīca, vienīgi nav ziņu, ka tur būtu spēlējis orķestris. Taču atpūtnieku jaukumi Jelgavā nebija ilgtspējīgi. Sakarā ar pārāk izšķērdīgo Zemgales lauku apstrādi ar minerālmēsliem, kā arī nepilnīgo pilsētas notekūdeņu attīrīšanu ūdens kvalitāte Lielupē pasliktinājās, un 1983. gadā pie Jelgavas peldēties tika aizliegts. Pasta salas peldētavu slēdza. Tās kompleksa telpās iemājoja dažādi biroji, piemēram, «Sportloto» kantoris. Astoņdesmito gadu beigās šīs telpas tika nodotas airētajiem un tagad ir kluba «KC» īpašums. Palīdz Eiropas naudaMūsdienās ekoloģiskā situācija jūtami uzlabojusies. Zemnieki laukos dārgos minerālmēslus lieto racionāli un taupīgi. Jau no atmodas laikiem, pateicoties Vides aizsardzības kluba aktivitātēm, uzlabojusies pilsētas notekūdeņu attīrīšana. Lielupes tīrībā pozitīva nozīme ir skumjajai cukurfabrikas slēgšanai. Tagad Lielupē pie Jelgavas drīkst peldēties, taču atšķirībā, piemēram, no Ventspils, bet līdzīgi kā Rīgā nav nevienas publiskas peldētavas. Domes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Ļevčenoks secina, ka tas pašvaldībai mūsdienās būtu pārāk dārgs projekts. Turklāt ir augstas publisko peldētavu prasības. Varbūt arī tādēļ privātā iniciatīva šajā laukā grūti pamanāma. Jau gadiem neizmantota stāv agrākā Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieka Jura Zaharova privatizētā Pasta salas slīcēju glābšanas stacija. Taču no ES cukurfabrikas likvidēšanas kompensācijām parādījušies ievērojami līdzekļi Lielupes labā krasta sakārtošanai kilometru garā posmā no dzelzceļa tilta līdz tiltam pie pils. Jau jūlijā tur sāks tīrīt upes gultni. Līdz nākamajam gadam pēc Jelgavas arhitekta Jāņa Kazlovska projekta tur vajadzētu tapt plūdu aizsargdambim ar apmēram piecdesmit metru atpūtas zonu, kurā būs divas peldētavas (apmēram tur, kur agrāk bija «brīvene»), laivu piestātnes, veloceliņi, skaisti apstādījumi. Projekta kopējās izmaksas – apmēram miljons latu. Līdz ar to iespējams, ka par Eiropas naudu «brīvene» varētu atdzimt.
