Jau ilgāku laiku LLU Lauksaimniecības fakultātē sarūk studentu skaits. Ir grūti nepieciešamā skaitā nokomplektēt pirmo kursu – paliek pat neizmantotas valsts budžeta finansētās vietas.
Jau ilgāku laiku LLU Lauksaimniecības fakultātē sarūk studentu skaits. Ir grūti nepieciešamā skaitā nokomplektēt pirmo kursu – paliek pat neizmantotas valsts budžeta finansētās vietas. No otras puses, pieprasījums pēc fakultātes absolventiem ir pietiekami liels. Tas nozīmē, ka jācenšas mainīt sabiedrības, sevišķi jauniešu, attieksmi pret lauksaimniecības studijām. Es domāju, ka ir jāatgriežas pie agronoma profesionālās pašcieņas, kāda tā bija Ulmaņlaika Latvijā. Padomju laikā un arī deviņdesmitajos gados, šauri specializējot mūsu studiju programmas, agronoms kļuva par augkopi, dārzkopi, vēlāk arī lopkopi. Bet agronoms taču pēc savas idejas ir zemes saimnieks.
Vēl pēckara gados, kad es studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, agronoma izglītība bija ļoti prestiža. Mums mācīja ne tikai augkopību, bet lielā apjomā arī lopkopību, meliorāciju, mežsaimniecību, būvniecību, mehanizāciju, pārtikas tehnoloģijas un veterinārmedicīnas pamatus. Agronomam bija jāzina ekonomika, grāmatvedība, finanses, uzņēmumu vadība. Protams, ne visās šajās jomās zināšanas tika prasītas dziļas. Pēc tam jau dzīvē, apgūstot praksi, izmantojot literatūru, izglītojoties dažādās programmās, varēja specializēties.
Savulaik mēs, veidojot akadēmiskās un profesionālās studiju programmas, turpinājām sadrumstalot apgūstamo vielu. Studentu grupas kļuva mazas, šauri specializētas. Taču dzīvē tik viegli nevar pateikt, vai es kļūšu par dārzkopi, laukkopi, lopkopi vai uzņēmuma saimnieku, bet varbūt strādāšu valsts vai pašvaldības iestādē vai darbošos privātajā agrokomercijā. Tādēļ turpmāk agronomus vajadzētu virzīt uz to, lai viņu zināšanu loks ir pietiekami plašs.
Kur mūsdienās agronomi ir pieprasīti? Pirmām kārtām jau zemnieku saimniecībās. Zemgalē tīrumi saimniecībās, kur audzē graudaugus, sasniedz pat vairāk nekā tūkstoš hektāru. Tātad sējumu platības ir lielākas nekā padomju laikos vienā otrā kolhozā. Agrāk laba raža skaitījās trīs četras tonnas no hektāra, tagad labākie savulaik mūsu augstskolā diplomētie agronomi, kā, piemēram, Modris Villa Svitenes pagastā, dažos laukos pat iegūst 12 tonnu no hektāra. Veiksmīgākie zemkopji sit pušu rietumniekus, bet tur ir jābūt zināšanām un rīcības spējām.
Pašreiz lauksaimniecībā paraugsaimniecību lietas nosaka mana laika un arī jaunāki lauksaimnieki, kas studēja tad, kad agronomos varēja tikt, izturot konkursu. Un man ir bažas, vai nākamā agronomu paaudze būs spējīga pienācīgi nomainīt iepriekšējo.
Agronomi ir vajadzīgi ļoti daudzās jomās. 1992. gadā, kad sāku strādāt par rektoru, mēs ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Jāni Lapši bijām aizbraukuši apgūt Vācijas pieredzi. Bijām Bonnā, toreizējā VFR galvaspilsētā, Lauksaimniecības, mežsaimniecības un pārtikas ministrijā, kur viņu valsts sekretārs mums smalki visu centās paskaidrot. Vienā brīdī vācu kolēģis, pārdomājot situāciju, teica: “Jā, lauksaimniecība Vācijas ekonomikā dod tikai 1,5% no iekšzemes kopprodukta, taču atbalsts tai ir vajadzīgs liels.” Tad es viņam iebildu: “Kāpēc gan jums noņemties ar to lauksaimniecības atbalstīšanu? Jums taču spēcīga automobiļu būve, citas nozares. Mēs to pārtiku saražosim!” Vācietis samulsa, kādu brīdi domāja un tad teica: “To nevar. Tādā gadījumā pie mums notiktu sociāls sprādziens. Uz vienu Vācijas lauksaimniecībā nodarbināto strādā septiņi darbinieki citās nozarēs.”
Tātad Vācijā lauksaimniecība, ja skatās kompleksi, dod nevis 1,5% kopprodukta, bet gan septiņas reizes vairāk. Līdzīgi ir arī Latvijā. Mums uz vienu agronomu, kas strādā laukā, arī jābūt apmēram septiņiem ar agronoma zināšanām apveltītiem darbiniekiem, kas strādā Lauku atbalsta dienestā, konsultāciju centros, valsts pārvaldē un pašvaldībās, izglītībā, zinātnē, agroservisā, produkcijas pirmapstrādē un tirdzniecībā. Ja Latvijā patlaban lauksaimniecības īpatsvars ekonomikā ir tikai 2,4% un pārtikas rūpniecībā 5%, tas nozīmē, ka, kompleksi skatoties, varbūt sanāk visi 20% no iekšzemes kopprodukta. Un visur tur ir un būs vajadzīgi zinoši agronomi.
Manuprāt, nepieciešams valsts vai vismaz Zemkopības ministrijas atbalstīts visaptverošs projekts agronomu lietā.
