Beidzot ziema ir tādā esamības stāvoklī, ka droši var skaitīt veco labo bērnības dzejolīti: «Lai bij prieki, kam bij prieki,/Bērniņam – tam bij prieki;/Sniedziņš sniga, putināja,/Bērniņš kalna galiņā.»
Atceros, kādu sajūsmu sagādāja ziemas prieki – cik liels likās kalniņš pie slimnīcas, pa kuru varēja līdz spēku izsīkumam ņemties visu dienu. Atceros biezās adītās vilnas bikses, kas bija obligātas, dzīvojoties pa āru, un to, kā pēc atgriešanās mājās, stāvot koridorā, bija jānoplēš no tām savēlušies sniega bumbuļi. Nebija nekādu jauno tehnoloģiju materiālu ziemas apģērbos un apavos, cimdi un zeķes bija slapjas līdz ādai, kājas un dibengals nosaluši sarkani, tomēr prieks par jautri pavadīto ziemas dienu – neizmērojams. Pēc tam garšoja jebkurš dzēriens un miegs bija saldāks par saldu.
Mūsdienās nereti tiek spriests, ka visus pārņēmusi sēdēšana pie datora un televizora, trūkst kustību un aktivitāšu. Visticamāk, kopumā tā arī ir, bet svētdien, ar ģimeni dodoties paslidot uz slidotavu pie Tērvetes, likās, ka tik traki jau nemaz nav. Stāvvietā rindojās diezgan daudz automašīnu, cilvēki izmantoja skaisto ziemas dienu pastaigājoties un tikpat daudzi, spodrinot vai apgūstot slidošanas prasmes.
Arī maniem bērniem patīk skatīties multenītes un filmas televizorā vai datorā, taču šīs izklaides pilnībā aizmirsās, kad sāka snigt pirmais sniegs. Jaunākā meita pat bija gatava deviņos vakarā uzlikt galvas lukturīti un viena pati doties ārā, lai izbaudītu šo mirkli. Gan jau arī citi bērni nav daudz mudināmi izkustēties – doties pastaigā pa sniegotu mežu, slidot, slēpot vai vienkārši šļūkt no kalniņa. Varbūt vienkārši mums, pieaugušajiem, tikai nedaudz jāsaņemas, lai viņus uz to pamudinātu un arī paši spētu atcerēties, kādu baudījumu sniedz kārtīga izkustēšanās ziemas gaisā.
