Otrdien ārlietu ministrs preses konferenci sāka ar vārdiem: «Šis Latvijas ārpolitikai ir neapšaubāms panākumu gads».
Otrdien ārlietu ministrs preses konferenci sāka ar vārdiem: «Šis Latvijas ārpolitikai ir neapšaubāms panākumu gads.» Kopumā tam arī varētu piekrist, jo šogad mūsu ārpolitika patiešām ir spērusi platu soli pretim NATO un Eiropas Savienībai (ES), kas arī jau ilgāku laiku ir Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums. Ministrs uzsvēra galvenos sasniegumus ārpolitikā, kur viens no tādiem neapšaubāmi ir veiksmīgā prezidentūra Eiropas Padomē, kā arī pareizi izvēlētā ārpolitikas stratēģija pēc Helsinku samita 1999. gada nogalē. Tad vēl bija grūti iedomāties, ka jau pēc diviem gadiem pavisam droši varēsim apgalvot, ka NATO un ES ir reāli mērķi tuvākajai nākotnei. Attiecībā uz ES jau ir slēgtas 22 sarunu sadaļas – visvairāk no Baltijas valstīm. Tai skaitā sešas šogad. Kā pozitīvāko aspektu Bērziņa kungs minējā pat nevis slēgto sarunu sadaļu skaitu, bet gan sarunu kvalitāti un Latvijas nopietno attieksmi, par ko ir saņemtas uzslavas kā no ES paplašināšanās jautājumu komisāra Ferhoigena, tā arī no citām atbildīgajām amatpersonām. Vēl kā būtisku sasniegumu ministrs uzsvēra naudas kompensāciju no Francijas par Latvijas pirmās neatkarības laika vēstniecības ēku Parīzē. Šis Francijas solis parāda, ka tā piekrīt savas neatzīšanas politikas tuvredzībai laikā, kad Latvija vēl atradās PSRS sastāvā.
Runājot par šā gada ārpolitikas neveiksmēm, ministrs bija visai izvairīgs. Tikai atzina, ka viena no tām varētu būt mantojumā saņemtā «Zviedrijas kuģa» problēma. Šai sakarā, protams, neiztika bez «jūtīgā» jautājuma, kas skar Latvijas un Krievijas attiecības. Te ministrs izvēlējās diplomātisku pozīciju, apgalvojot, ka attiecības ar Krieviju ir tieši tādas, kādas tās pašlaik ir iespējamas, jo, «lai dejotu, vajag divus». Proti, Latvija ir izdarījusi visu iespējamo (ārlietu ministra vizīte Maskavā gada sākumā, Valsts prezidentes tikšanās ar Putinu un Rīgas Domes kolēģijas nesenā vizīte pie Maskavas kolēģiem). Laikam jau ir jāpieņem, ka Krievijas attieksme būtiski nemainīsies, kamēr Latvijas ārpolitikas prioritāte būs virzība uz NATO. Mums jācenšas iespēju robežās maksimāli uzlabot attiecības ar šo svarīgo kaimiņvalsti, nevis jāmēģina uzcelt Zilupes mūri, pie kā var novest Latvijas nacionāli orientēto partiju ietiepīgā un neelastīgā politika. Līdzīgi tas bija arī ar Viduseiropas valstīm (Čehija, Ungārija un Polija), pret kuru integrāciju NATO krasi iestājās Krievija, taču tagad, kad šīs valstis ir NATO dalībnieces, attiecības ar Krieviju sāk būtiski uzlaboties, īpaši ar Poliju. Šā iemesla dēļ būtu jāsamierinās ar Krievijas vēlmi nezaudēt savu ārpolitisko nozīmību, kuru tā ar piedalīšanos pretterorisma kampaņā ir pat palielinājusi.
Pievēršot uzmanību nākamā gada perspektīvām attiecībā uz NATO, Latvijas ārpolitikas galvenie uzdevumi būtu: 1) līdzdalība pasaules pretterorisma kampaņā; 2) Latvijas un NATO kopējo vērtību saskaņošana, jo «NATO iestājas nevis armijas, bet valstis»; 3) jāsakārto vēstures jautājumi, tai skaitā attieksme pret holokaustu, Latvijas leģionu u.tml. Savukārt attiecībā uz integrāciju ES kā galvenie uzdevumi jāmin: 1) darbs pie tādiem Latvijai svarīgiem jautājumiem kā tiesu sistēma, korupcija un administratīvā kapacitāte; 2) darbs ne tikai pie divām galvenajām ārpolitikas prioritātēm – ES un NATO –, bet arī labu attiecību ar kaimiņvalstīm, tai skaitā Krieviju, veidošana.
Ministrs runāja arī par pašlaik Latvijas politikai «jūtīgo» jautājumu attiecībā uz Valsts prezidentes ierosināto likumprojektu par valsts valodas prasmes līmeņa standartu samazināšanu deputātu kandidātiem, kā galveno argumentu minot, ka šajā ziņā būtu jāpielāgojas Eiropas praksei, kaut gan oficiāli norādījumi par šāda likumprojekta nepieciešamību no NATO un ES nav saņemti. Tādēļ visai absurds liekas arguments, ka mums ir jādara tā, kā dara visi. Šeit būtu jāņem vērā Latvijas īpašie apstākļi, un pirmsvēlēšanu periods jau nu galīgi nav piemērots šādu lēmumu pieņemšanai. Un nebūtu arī korekti runāt par kopējo Eiropas vērtību piemērošanu. Šādi izteikumi tikai norāda uz to, ka ārlietu ministrs vēlas sev atvieglot darbu, lai nebūtu vēl un vēl Eiropai jāskaidro, ka Latvijas situācija ir pietiekami specifiska, lai to vērtētu pēc kādiem kopīgiem kritērijiem.
Kopējais skats uz Latvijas ārpolitiku 2001. gadā ir drīzāk pozitīvs, jo šogad patiešām ir pamats runāt par progresu valsts virzībā uz NATO un ES.
