Ieskanas austrumnieciska mūzika, paraujot līdzi visu ķermeni. Graciozi sāk šūpoties gurni un katra vidukļa ādas krociņa.
Ieskanas austrumnieciska mūzika, paraujot līdzi visu ķermeni. Graciozi sāk šūpoties gurni un katra vidukļa ādas krociņa. Vijīgās rokas papildina cilvēka stāva juteklisko kustību buķeti. Bet tās acis… Mirdz. Tik mānīgas, tik noslēpumainas… Tādas ir vēderdejas.
Vīriešiem tās patīk. Izaicinošā deja sievietes izpildījumā liek justies īpašam. Droši vien tāpēc arī Latvijā daiļā dzimuma pārstāves aizvien vairāk aizraujas ar austrumu tautās tik ļoti iecienīto dejas manieri, kas arī pašai dejotājai dod iespēju pozitīvi izlādēties. Vēderdejas izbauda abi – gan skatītājs, gan liego kustību meistars.
Vērojot jelgavnieces Anetes Ribakovas sniegumu, uzreiz var redzēt – viņai piemīt vēderdejotājas šarms. Sieviete burtiski iejūtas lomā un dejo no sirds. Ar austrumu dejām Anete aizraujas nepilnu gadu. Viņa to vēlējusies jau agrāk, taču liktenīgi “iedegusies” ceļojumā Turcijā. Vēlāk, par spīti šaubām – visas jaunas meitenes, ko es te tāda veca tante darīšu –, iestājusies dejotāju grupā. Anetē mīt apbrīnojams gribasspēks, viņai izdevās pārvarēt milzīgu šķērsli – kompleksus. “Biju ļoti apaļīga. Svēru ap 100 kilogramu. Tagad man ir 74. Biju “kompleksaina”. Nekad ar draugiem, paziņām negāju pirtī, vasarā neizģērbos. Pateicoties dejām, zaudēju 12 kilogramu, izveidojās figūra. Pats interesantākais, ka kilogrami nemainās, bet drēbes krīt nost. Nevaru saprast, kāpēc? Vadītāja skaidroja, ka veidojas muskuļi, bet tauki pazūd. Arī veselība uzlabojas. Galvassāpes un problēmas ar asinsspiedienu pieder pagātnei. Savos 42 gados esmu aizmirsusi par vecuma tuvošanos,” tik daudz pozitīva par vēderdejām pastāsta Anete. No viņas laužas ārā dzīvesprieks. Laikam tā notiek ar katru, kas atradis dzīves piepildījumu.
Aizkulisēs savam priekam var dejot kaut halātā, taču citu acīm bez plīvurojoša, vizuļojoša un spilgta “spectērpa” neiztikt. Pie tāda tikt nav viegli, taču Anete šo problēmu atrisinājusi – visu darina pati, ieskaitot rotas. Un tās no pirktām gandrīz nevar atšķirt. Iespaidīga ir gurnu josta, ko klāj pērlīte pie pērlītes – ilgs roku darbs. “Pirkstiņi, protams, pilnībā sadurstīti. Jo vairāk šuj, jo diegs biežāk piņķerējas, bet tas jādara. Tērps tapa divu mēnešu laikā. Bet tās bija nakts darba stundas. Līdz diviem trijiem… Turpretī astoņos no rīta jau jābūt darbā frizētavā. Ģimene neiebilst. Vīrs mierīgi uztvēra manu aizraušanos, arī abi dēli. Vienam puikam pat klasesbiedrs sacīja: “O, kāda tev mamma!”.” Un viņš nav vienīgais, kas apbrīno Anetes apņēmību dejot kolektīvās nodarbībās, mājās (tāpēc glāzītes sekcijā aizbīdītas uz vienu malu, lai, pieslīpējot kustības, varētu skatīties spogulī aiz tām) un vēl darināt izsmalcinātos tērpus, pieskaņojot tiem rotas. Arī apkārtējie spēj novērtēt Anetes veikumu. Jau pirmajā publiskās uzstāšanās reizē Rīgā viņa ieguva titulus “Mis Austrumu greznība” un “Skatītāju simpātija”. Tā bija galvenā balva. “Tas bija tik forši, kaut arī neslēpšu – ceļgali pirms uzstāšanās trīcēja,” smaida Anete. Kādai jābūt vēderdejotājai? Profesionāļi teic, ka pirmām kārtām jābūt vēderam. Ir arī tieviņas dejotājas, tomēr viņām mazliet kaut kā pietrūkstot.
