Kopš Pasaules Bankas ziņojuma, kurā Latvijas valsts tika pasludināta par nozagtu, korupcija kļuvusi par vienu no aktuālākajiem tematiem teju katra sabiedriski aktīva cilvēka ikdienas gaitās.
Kopš Pasaules Bankas ziņojuma, kurā Latvijas valsts tika pasludināta par nozagtu, korupcija kļuvusi par vienu no aktuālākajiem tematiem teju katra sabiedriski aktīva cilvēka ikdienas gaitās. Šāds notikumu scenārijs nemaz neizbrīna, jo pēc tās informācijas gūzmas, kuru vai ik dienu pēdējo gadu laikā esam saņēmuši, kļuvis skaidrs, ka mūsu valstī ar korupciju varam sastapties ik uz soļa. Nav gan tik traki kā Ēģiptē, kur sabiedriskā transporta šoferis, uzsākot reisu, no ārzemju tūristiem iekasē papildu maksājumus, toties oficiozākās iestādēs gandrīz vai puse Latvijas iedzīvotāju savus jautājumus risinājuši ar neoficiālu maksājumu starpniecību.
Ņemot vērā šo situāciju, pirms vēlēšanām korupcijas kārti pacentās izspēlēt gandrīz vai katrs politiskais spēks, kas kaut cik reāli pretendēja uz simts gudro vietām. Kā viens no mehānismiem cīņā pret korupcijas sērgu tika piedāvāta sākumdeklarēšanas (nulles deklarācija) ieviešana, proti, katram būtu jādeklarē savi naudas uzkrājumi un citas mantiskās vērtības, kuras netiek reģistrētas Latvijas publiskajos reģistros.
Par sākumdeklarēšanas ieviešanas nepieciešamību sabiedrībā diskusija norit gandrīz desmit gadu, tomēr līdz šim vēl nevienai valdībai nav bijis pietiekami daudz politiskās gribas šo principu nostiprināt arī likumdošanā. Savukārt ikreiz tika uzsvērts, ka beidzot nepieciešams kāds atskaites punkts, no kura varētu sākt dzīvot relatīvi godīgi. Šāds viedoklis savās priekšvēlēšanu kampaņās bija arī pašreizējām valdības koalīcijas partijām, uzsverot, ka nepieciešams pastiprināt cīņu pret nelegāli iegūtiem līdzekļiem.
Tagad gan izrādās, ka situācija ir mainījusies, jo ceturtdien deputāti (tie paši, kuri vēl pirms vēlēšanām bija aktīvi pretkorupcijas cīnītāji) pieņēma lēmumu atlikt sākumdeklarēšanas ieviešanu. Arī Ministru prezidents Einārs Repše paudis nostāju, ka tā nav nepieciešama, jo valstī jau ir spēkā likums par amatpersonu pienākumu deklarēt savus ienākumus. Premjers gan aizmirsa minēt, ka likums neparedz iesniegt deklarācijas šo pašu amatpersonu radiniekiem, kuri nereti izrādās krietni vien mantīgāki par tautas kalpiem.
Oficiāli lēmums par sākumdeklarēšanas ieviešanas atlikšanu tiek pamatots ar to, ka valstij tas varētu izmaksāt pārāk dārgi (projektā paredzēts, ka tās ieviešana izmaksātu 1,164 miljonus latu). Turklāt tiktu apgrūtināts arī Valsts ieņēmumu dienesta darbs, kuram glabāšanā līdzšinējo 50 tūkstošu deklarāciju vietā būtu jāpieņem 700 tūkstoši. Turklāt tika izteikts pieņēmums, ka sākumdeklarēšanas ieviešana varētu dot iespēju personām legalizēt nākotnes nelegālos ienākumus.
Tomēr diezin vai šie argumenti ir tik pārliecinoši, lai vispār atteiktos no sākumdeklarēšanas principa, jo tas būtu lielisks mehānisms cīņai pret korupciju. Katrā ziņā dārdzība šajā gadījumā nav arguments, jo pēc sākumdeklarēšanas principa ieviešanas tiesībsargājošajām institūcijām būs iespēja pārbaudīt personu uzrādīto līdzekļu izcelsmes avotus, un te kopumā varētu būt runa par daudz lielākām summām, kuras aizceļojušas garām valsts kasei, nekā paredzēts tērēt likumprojekta ieviešanai. Protams, šī shēma efektīvi darbosies tikai tad, ja tiks ieviests arī legālās prezumpcijas mehānisms, kas savukārt uzliks par pienākumu personām pierādīt savu materiālo līdzekļu legalitāti. Līdz šim gluži otrādi pašām tiesībsargājošajām iestādēm ir jāpierāda, ka personas līdzekļi iegūti nelegālā ceļā. Ja tiktu pieņemta šāda likumdošanas komplektācijas pakete, noteikti daudziem vajadzētu stāties tiesas priekšā un labākajā gadījumā tikai par nodokļu nemaksāšanu. Saprotamu iemeslu dēļ tik radikālu pavērsienu cīņā pret korupciju nevēlas pieļaut arī pašlaik pie varas esošie, jo Latvijas ekonomiskā situācija ne vienreiz vien ir apliecinājusi, ka godīga uzņēmējdarbība ir tuvā radniecībā ar bankrota uzņēmējdarbību. Līdzīgi varam spriest arī par valsts pārvaldē nodarbinātajiem, jo diezin vai mūsu censoņi tik sparīgi rautos uz mazāk atalgotiem amatiem valsts pārvaldē, ja tur nebūtu citu materiālo stimulu.
Vai valstī patiešām tiks uzsākta cīņa pret korupciju un radīti priekšnoteikumi tās izskaušanai, vēl nav skaidrs. Taču zināms ir tas, ka pašu amatpersonu degsme apkarot korupciju ir apsīkusi līdz ar pēcvēlēšanu ovācijām.
