Sestdienas vakarā katrs ir aicināts uz stundu izslēgt gaismu un simboliski pievienoties tūkstošiem citu dabas draugu, parādot, ka viņiem rūp vides problēmas.
Kaut gan Zemes stunda notiek jau devīto gadu, jāatzīstas, ka nekad tajā neesmu apzināti piedalījusies. Nekad nav bijis tā, ka visu nedēļu gaidītu to vienīgo dienu un īpašo stundu, lai nu tad beidzot varētu izslēgt gaismu un parādīt, ka arī man rūp baltie lāči un vaļi. Un dzirdētās runas, ka gaismas ieslēgšana un izslēgšana patērē daudz vairāk elektrības nekā tās vienmērīga degšana stundas garumā, nebūt nemotivē šogad kaut ko mainīt.
Domāju, daudz svarīgāk par «pareizu» elektrības patēriņu tajā vienīgajā stundā ir taupīt elektrību ikdienā. Tā vietā, lai aizmigtu pie ieslēgta televizora, kurš pats sevi izklaidēs varbūt pat visu nakti, to derētu izslēgt, pirms atlido pirmais sapnītis. Lai gan nebūt nevaru lepoties ar, kā moderni teikt, «zaļu» dzīvesveidu, esmu no tiem, kas izraus neapdomīgi kontaktā atstātu telefona lādētāju. Pa reizei jau gadīties var katram, bet par sistēmu to pārvērst nevajadzētu.
Ar elektrības taupīšanu laikam ir līdzīgi kā ar atkritumu šķirošanu. Diez vai būs liels labums no atkritumu šķirošanas dienas garumā, ja 364 dienas gadā tukša piena paka aizies turpat, kur šprotu bundža. Un līdzīgi kā ar visu citu, ko darīt vajadzētu un varbūt pat gribētu, bet galā pietrūkst motivācijas.
Prātā nāk sākumskolas skolotājas reiz teiktais, kas atmiņā iegūlis laikam uz mūžīgiem laikiem. Reiz, mācot bērniem, cik slikti ir piesārņot dabu un ko tas liecina par cilvēku, viņa izteicās – kulturāls cilvēks pat tad, ja būs viens pats meža vidū, nekad nenometīs zemē konfekšu papīru. Un ne jau tā viena stunda, kas spītīgi pavadīta tumšā istabā laikā, kad kaimiņi skatās «Panorāmu», parāda patieso attieksmi. Godīgi sakot, nevienu jau tas neinteresē, par saviem paradumiem zinām tikai paši. Taču, no otras puses, ja Zemes stunda var pamudināt uz citām vidi saudzējošām darbībām, kāpēc gan ne? Un tā sajūta, ka pasaulē ir tūkstošiem tādu pašu kā es, taču arī liek pasaulei sadoties rokās, lai kāds lācēns izaug par lielu, baltu un spēcīgu ķepaini. ◆
