Nav vēl pagājuši septiņi gadi kopš 1992. gada 5. septembra, kad Jelgavā ar Drošības dienesta darbinieka ieroci – Makarova pistoli – tika smagi ievainota 17 gadu jauna meitene.
Nav vēl pagājuši septiņi gadi kopš 1992. gada 5. septembra, kad Jelgavā ar Drošības dienesta darbinieka ieroci – Makarova pistoli – tika smagi ievainota 17 gadu jauna meitene. Tad pirmo reizi pilsētā nogranda šāviens. Vainīgais nezināja, cik patronām jābūt pistolē, un pārkāpa ieroča lietošanas reglamentu. Viņu atbrīvoja no dienesta, un viss. Krimināllieta, protams, kārtības labad tika uzsākta, taču tā arī šodien ir turpat, kur pirms septiņiem gadiem. Bet bijušais darbinieks dzīvo Baltkrievijā.
1999. gadā Drošības policijas darbinieks jau šauj uz cilvēkiem tiešā tēmējumā. Kas tā ir – bezatbildība kadru izvēlē vai visatļautība, ko radījusi nesodīšana?
Šāviens, kas noskanēja 1992. gadā, padarīja jaunu meiteni par invalīdi uz visu mūžu. Tas atņēma dzīvību viņas tēvam, jo mīļotā bērna mokas bija pārāk smagas.
Pēc 1999. gada šāvieniem bērni kļuva bāreņi, dzīvību un veselību zaudēja vīri. Cik cilvēku gan morāli, gan fiziski sakropļoja šie šāvieni? Grūti pateikt, kam laimējās vairāk – tiem, kuri mira, vai tiem, kuri palika dzīvi.
Laiks dziedē. Bērni izaugs no apgādnieku zaudējuma pensijām. Bāreņu maize ir sūra, bet tomēr maize. Bet kā dzīvos dzīvi palikušie, bet slimie cilvēki? Pēc gada par viņiem aizmirsīs.
Beigsies nauda, lai ārstētos, jo ārstēšanās ir dārgs prieks, un varēsim jautāt, kas ir svarīgāk – nopirkt veselības apdrošināšanas polisi vai pabarot bērnus, jo invaliditātes pensijas pietiek tikai apdrošināšanai.
Šiem cilvēkiem tagad patiešām vajadzīgs psihologs, lai palīdzētu iemācīties, kā aizmigt sievai un mātei, kad vīrs ir jāārstē un bērni jābaro, kā dzīvot vecākiem, lai paši izdzīvotu un bērniem palīdzētu. Bet psihologu nebūs… Šie cilvēki ar savu bēdu paliks vieni.
Tajā pašā laikā drošības orgānu bijušais darbinieks sveiks un vesels sēdēs cietumā vai atradīsies psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ik dienu trīs reizes tiks pabarots un vēl saņems sūtījumus no radiniekiem, jo viņš taču tikai mums ir noziedznieks (ja vēl tiesa to paziņos), bet citiem radinieks, tuvs cilvēks. Lai gan cietums nav sanatorija, tomēr nav arī kaps. No turienes atgriežas. Sliktākajā gadījumā viņš būs vienā no kaimiņvalstīm, kura pēc saviem ieskatiem viņu var arī neizdot.
Neesmu pārliecināta, ka rīt nebūšu aci pret aci ar tādu «drošības» dienesta darbinieku. Acīmredzot, izejot no mājas, mums ir jāatvadās no saviem tuviniekiem. iespējams, ka dzīvi vairs neredzēsimies. Vai nav pienācis laiks mūsu valstij padomāt par palīdzības fonda organizēšanu cietušajiem, maksāt pensijas gan cietušajiem, gan bāreņiem, gan bojā gājušo vecākiem? Taču ne no valsts, bet gan no attiecīgā dienesta līdzekļiem. Varbūt tas kaut kādā veidā paaugstinās atbildību kadru izvēlē, nepārvērtīs gadījumus par sistēmu, savukārt darbinieki formās neradīs mums bailes par savu dzīvību.
Arī Domei vajadzētu padomāt par asociācijas radīšanu, kas varētu palīdzēt cietušajiem
