Izklaides braucieniem jelgavnieks Ojārs Midris izmanto gandrīz 35 gadus vecu «zapiņu».
«Tā kā vakar nedaudz pavizinājāmies, šorīt vajadzēja šo to pielabot,» intervijas rītā smejas Ojārs, kuru uzrunāju pēc ZAZ automašīnu sezonas atklāšanas brauciena, kas vedis caur Jelgavu. Sevi par jelgavnieku Ojārs, kurš ikdienā ir vīrs, tēvs un bārmenis «Jelgavas kreklos», sevi sauc apmēram sešpadsmit gadu. Uz Jelgavu viņš atbraucis no Bauskas, jo mūsu pilsētā varēja apgūt konditora profesiju.Būs vēsturisks spēkrats«Man vienkārši patīk! Nezinu, kā lai to nosauc,» saka 1977. gada izlaiduma automašīnas ZAZ 968A īpašnieks, lūgts definēt savu aizraušanos. Viņa pieredze ar automašīnām sākusies diezgan klasiski – sasniedzot pilngadību, ticis pie tiem laikiem atbilstoša braucamā. «Bet vienu vakaru, kad biju darbā, atbrauc draugs un saka – var dabūt «zapiņu». Tā kā bija vasara un darba mazāk, braucu ar’. Jau bija satumsis, bet tumsā viss likās labs un smuks. Tāpēc nopirku. No rīta varēja sākties vizināšanās prieki,» par apmēram septiņus gadus seniem notikumiem stāsta Ojārs, kurš arī nākamajā rītā pēc iegādes braucamo novērtējis un savu izvēli nav nožēlojis.Autovadītājs lepojas, ka visas mašīnas detaļas ir autentiskas, tāpēc ZAZ tiek gatavots vēsturiska spēkrata statusu saņemšanai. Tas ļaus maksāt mazākus nodokļus un piedalīties dažādos Rīgas Motormuzeja pasākumos, jo pēc statusa saņemšanas auto automātiski nonāk tā uzskaitē. «Statusu piešķir mašīnām, kas ir vecākas par 30 gadiem un kurās viss ir autentisks. Pieļaujamas nelielas pārbūves, taču katra darbība tik un tā tiek ierakstīta sertifikātā,» par statusa iegūšanas nosacījumiem stāsta Ojārs, atzīstot, ka problēmas ar tehnisko stāvokli gan rodas, jo detaļas ir nolietojušās.Tālu vēl nebraucJelgavnieka sapnis ir izveidot visu padomju laikā saražoto ZAZ kolekciju. «Pietrūks laika. Naudas ziņā tas nebūtu tik traki, jo šīs automašīnas pieejamas par saprātīgām cenām. Daudzas var atrast interneta portālu sludinājumos, jo daļa īpašnieku uzskata, ka tas ir lūznis un nekam vairs neder. Savukārt citi, kas saņēmuši auto mantojumā, īsti nezina, ko ar to iesākt. Pie mums «zapiņu» var nopirkt par 300 latiem, arī Lietuvā un Igaunijā tie atrodami. Igaunijā gan ir dārgāk, jo tur šādas lietas novērtē,» pieredzē dalās Ojārs. Viņš savu auto arī iegādājies par 300 latiem, lai gan tolaik cena svārstījās vidēji no 50 līdz 100 latiem.Ģimene seno spēkratu izmanto, lai brīvdienās dotos izbraucienos vai vienkārši iepriecinātu citus. «Ja ir labs laiks un gribas ko pozitīvu, braucu, jo garāmgājēji uzreiz atskatās un smaida. Uzreiz labāks garastāvoklis,» šādas automašīnas, ar kuru braukuši arī kāzinieki, nepieciešamību pamato jaunais vīrietis.Pārāk tālu viņš ar «zapiņu» nav devies, no Jelgavas izbraukts vien uz Tukumu, Jūrmalu un Rīgu, bet šovasar gan cer nokļūt arī kur tālāk. «Negribas braukt ar detaļām piekrāmētu bagāžnieku. Ir dzirdēts, ka savulaik no Latvijas ar «zapiņiem» devušies uz Krieviju tirgot kāpostus: bagāžniekā – detaļas, mašīnai augšā – kāposti,» stāsta Ojārs, par kura aizraušanos daudzi ir pārsteigti. «Bet mani tas neuztrauc, tikai atbildu – man tas patīk. Dažiem aizraušanās ir tehnoloģijas, dažiem – geokešings. Ja jau viņi, meklējot slēpņus, var kokos rāpties un dīķos peldēt, kāpēc man nevar būt savs hobijs?» spriež autovadītājs.Detaļas liek plauktāInformāciju par seno automašīnu remontu iespējams atrast gan internetā, gan dažādos izdevumos. «Arī Jelgavā ir vēl pāris onkuļu, kas zina, kas un kā darāms, lai būtu skaistāk, praktiskāk, vieglāk. No viņiem paklausījos un uzlaboju dzinēju. RAF ir padomju laika mašīnu rezerves daļu veikals, kurā var atrast visādus «brīnumus». Arī metāllūžņos iespējams uziet detaļas. Pērku un krāmēju plauktiņos,» smejas Ojārs. Viņš uzskata, ka mūsdienās ražotās automašīnas ir daudz kvalitatīvākas par padomju laikā izlaistajām, tāpēc gan pats, gan citi ir pārsteigti, kāpēc «zapiņi» tik ilgi «velk». Dažkārt arī no Ceļu satiksmes drošības direkcijas darbiniekiem tehniskās apskates stacijā dzirdēti pārmetumi, kāpēc jākrāmējas ar tādu automašīnu, bet esot arī ļoti atsaucīgi inspektori, kas var «pievērt acis» uz nebūtiskiem trūkumiem. Lielākais braukšanas ātrums, ko Ojāra automašīna spēj parādīt, ir 110 kilometru stundā, kas «izspiesti» pirmajā braucienā no Dobeles uz Jelgavu.Rūpējas arī par «fordiņu»Nesen Ojārs ar draugu Ivaru Ūtēnu, kurš brauc ar ZAZ «vabolīti», pievienojušies Latvijas ZAZ klubam, kas ar braucienu cauri Jelgavai maija vidū atklāja sezonu. Par klubu uzzina arvien vairāk un vairāk seno auto īpašnieku: «Pagājušajā gadā bija kādi astoņi, bet šogad braucienā devāmies jau padsmit.» Jelgavniekam ir arī citi «rūpju bērni» – 1980. gada «Mercedes» un 1926. gada «Ford». «Lai gan «Mercedes» vēl nav tik vecs, cilvēki tik un tā atskatās. Savukārt «fordiņu» vēl tikai mēģinu likt kopā. Tā bija vienkārši metāllūžņu čupa, ko viens cilvēks jau mēģināja salikt, bet tad nomira. Viņa radiniece no šiem metāllūžņiem gribēja atbrīvoties, tāpēc tagad tie nonākuši pie manis,» atklāj Ojārs. Viņam ir arī vectēva motocikls, ko varētu atjaunot, taču, tā kā «moči» viņam «pie sirds īsti nav», jelgavnieks nezina, vai to kādreiz paveiks.
