Tautas deju ansamblis «Kalve» aicina uz 65 gadu jubilejas koncertu LLU aulā 31. martā pulksten 16.
Īsinot laiku pirms sarunas ar «Kalves» vadītāju Guntu Skuju, uz galda Jelgavas pils aulas foajē varēja pārcilāt te vairāk, te mazāk nodzeltējušas (krāsainākās jau bija glīti sarindotas pie sienas, veidojot svētkiem veltītu izstādi) fotogrāfijas ar dažādos gados iemūžinātiem dejotāju svētku, ikdienas un arī atpūtas mirkļiem. Uzmanību piesaistīja kāda pasena bilde ar tikpat senu parakstu: «Ansambļa dibinātāja LPSR Tautas skatuves māksliniece Vera Singajevska.» Tiešām, 2012-65=1947.– Mazliet parēķinot, sanāk, ka «Kalve» dibināta nevis Jelgavā, bet Rīgā?Tajos tālajos laikos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (universitātes) nemaz vēl nebija, bet Rīgā bija Lauksaimniecības fakultāte. Tāpēc fakts, ka pie «Kalves» saknēm stāvējusi aktrise Vera Singajevska, nav nekas neiespējams. Ansamblis pārnāca uz Jelgavu līdz ar pašu augstskolu.– Lai cik interesanti nebūtu pirmsākumi, jūsu laiki «Kalvē» sākās daudz vēlāk. Ar šo «ģeogrāfisko atskatu» gribēju pieskarties visai jutīgai tēmai: cik tālu izjūtat piederību šai mācību iestādei un cik tālu – šai pilsētai. Vai Jelgava «Kalvei» ir tikai LLU atrašanās vieta?Varbūt nedrīkstu sagrēkot pret tekstu, bet atzīšos, ka patiesībā primārais ir augstskola. Lai cik tas nežēlīgi neskanētu, LLU ir «pilsēta pilsētā», sava republika. Es nevaru atbildēt par citiem kolektīviem, koriem vai Studentu teātri, bet, ja pilsētā notiek kādi pasākumi, izjūtu tādus kā svaru kausus: te ir pilsētas, piemēram, aģentūras «Kultūra», kolektīvi un tur – LLU kolektīvi.Ar to es nedomāju, ka kaut kādā veidā mums tiek darīts ļauni, manuprāt, tas ir pilnīgi dabisks process.– Varbūt zināma nozīme tam, ka pati neesat jelgavniece – piedzimāt Saldū, tad Rīga: Kultūras darbinieku tehnikums, konservatorija.Nedomāju, ka tāpēc. Gluži vienkārši viss mums ir tepat uz vietas, universitātē. Gan telpas mēģinājumiem, gan tērpi, gan autobusi. Nekur nav pa pilsētu «jāklīst». Faktiski tas jau ir tikai mūsu «bonuss».– Tai pašā kopējā sarakstā jau vien esat, piemēram, nesenā Jelgavas deju ansambļu skate: no 14 kolektīviem augstākā pakāpe piešķirta pieciem, arī «Kalvei», bet, ja punktos, tad tik daudz nenopelnīja neviens cits. Atceros arī no tālās jaunības, kad ne viena vien skolas biedrene sapņoja par dejošanu «Kalvē».Tas vēl no laikiem, kad deju ansambļus dalīja nopelniem bagātajos un ne tik nopelniem bagātajos. «Kalve» – tas bija elitāri. Ar to saskaros arī pašlaik, kad kā Deju svētku virsvadītāja un žūrijas locekle braukāju pa Latviju, jo gandrīz vai katrā deju kolektīvā saskatu kādu, par kuru varu teikt: «Tas ir bijis manējais.»Ar to, manuprāt, nevar lepoties neviens cits kolektīvs – LLU ir tā vieta, uz kurieni brauc studēt no visas Latvijas, un pēc tam, kad tāds bijušais «kalvēnietis» dodas atpakaļ uz savām mājām, viņš tur būs ja ne kolektīva vadītājs, tad dejotājs jau nu gandrīz noteikti.– Cik ilgi pati esat «Kalvē»?Tas bija 1989. gads, kad toreizējā konservatorijā pabeidzu deju kolektīvu vadītāju specialitāti. «Kalves» vadītāja Maija Salzirne meklēja sev asistentu. Varbūt viņa jau tolaik bija izplānojusi iet prom, jo netrūka citu projektu, to es nezinu. Bet kļūt kaut par asistenti tik augsta līmeņa ansamblī kā «Kalve» – tas man studiju laikā bija kā neaizsniedzams sapnis.Taču Maija Salzirne tik klusi un nemanāmi mani virzīja savā vietā, ka nepagāja ilgs laiks, kad es jau biju «Kalves» vadītāja. Visgrūtākais bija pieradināt dejotājus, jo tradīcijas bija un ir ļoti spēcīgas.– Tradīciju dēļ izveidojās arī «Kalve Zelta smiltis»?Ideja radās pašiem dejotājiem. Lielākās grūtības, ka vidējās paaudzes bijušo «kalvēniešu» vidū nav daudz pašreizējo jelgavnieku. Sākumā bijām tikai pieci pāri, tad pajukām, bet pēc 2008. gada Dziesmu svētkiem izdevās atkal savākties, un nu jau esam stabila vienība ar 12 pāriem. (Pašā «Kalvē» ir 23.)– «Pie Ievas Ādams iet…» – tāds savāds nosaukums koncertam?Zinātājiem tas nemaz neliksies savāds, jo tie ir «Kalves» himnas vārdi, vēl no Maijas Salzirnes laikiem. Kā un kāpēc tāda izvēle, es pat lāgā nezinu, bet tas ir baznīcas dziesmas teksts.Pirmā koncerta daļa būs vēsturiskā, tā veidota, pieminot katru no «Kalves» kādreizējiem vadītājiem, kas bijuši arī kā deju autori, – Harijs Sūna, Vilis Ozols, Maija Salzirne.Un tad nu vecais labais vokālais ansamblis Agra Celma vadībā… Laikos, kad visi pārgājuši uz fonogrammām, tā ir unikāla vērtība.– Tāpat kā Pūces etnogrāfiskais orķestris «dzīvajā» koncerta otrajā daļā.Es ļoti cienu Valta Pūces muzikālo daiļradi, un ar ļoti retiem izņēmumiem visas dejas, ko esmu veidojusi, ir ar viņa muzikālo materiālu. Un otrajā daļā būs manas dejas. Esmu ļoti priecīga, ka Valtu izdevās pierunāt.Par koncertu kopumā – nezinu, kā un vai to «nolasīs» skatītājs, bet pirmā deja ir «Pie Dieviņa gari galdi», noslēdzošā – «Dieviņš bija». Būs, protams, arī azartiski studentiskas dejas, bet šādā jubilejā gribējās arī kādu stīgu, lai tā «asariņa nobirst».
