Elitas sirdslieta ir adīšana un šodien – arī izdzīvošanas avots.
Jelgavnieces Elitas Herbstas pensija ir 140 latu mēnesī. Ar to nav iespējams izdzīvot, nomaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un aptiekā nopirkt zāles, taču viņa uzskata, ja cilvēkam kaut nedaudz ir veselība, galva uz pleciem un abas rokas, jādarbojas un jāmeklē veids, kā izdzīvot. Pensionāre jau daudzus gadus ir čakla rokdarbniece, kas viņai smagajā krīzes laikā ļauj izdzīvot. Adīšana «pielipusi», gaidot meituDaudzi jelgavnieki Herbstas kundzi pazīst no tiem laikiem, kad viņa – medmāsiņa Elita – Jelgavas slimnīcas Infekcijas nodaļā aprūpēja slimos bērniņus. «Es dikti mīlēju savu darbu, un strādāt ar bērniem man bija liels prieks. Vēl šodien uz ielas nāk klāt mazo pacientu māmiņas un atceras mani ar labiem vārdiem,» priecājas Elita, kura vēl tagad ar vecajiem kolēģiem rīko kopīgas tikšanās un svētkus.Adīšanai Elitas kundze pieķērusies, kad gaidījusi savu meitu. «Tajos laikos veikalā nopirkt skaistas lietas bija sarežģīti, tāpēc tās meistaroju pati. Tikai problēmas sagādāja dzija – tā bija liels deficīts. Veikalā «Prasmīgās rokas» pirku šalles, ārdīju un meitiņai adīju kostīmus, kleitas, mētelīšus, zābaciņus, cepurītes un cimdiņus, vienmēr man viņa bija sapucēta kā princesīte,» atceras Elitas kundze.Pacietīgs roku darbs Skaistos zābaciņus, kruzuļainās jaciņas un cakainās cepurītes pensionāre ada tikai ar rokām. Pirms pāris gadiem iegādāta arī adāmmašīna, bet ar to mežģīnes izadīt Elita neprot. Pirms diviem mēnešiem viņu piemeklēja infarkts, un rokdarbi uz laiku bija jāatliek. Tagad kruzuļainās cepurītes un košie bērnu zābaciņi rūpīgi salikti rindiņā un gaida savu kārtu, jau šonedēļ Driksas ielas tirdziņā nepacietīgie pircēji atkal var satikt Elitu. Viņa stāsta, ka gadi diktē savus noteikumus, un rāda rokas, kurām sākuši deformēties kauli, reizēm tās paliekot kā nedzīvas, bet tas viņu neattur no vaļasprieka. «Daudzi bērniņi izauguši manis adītos zābaciņos un siltajās zeķītēs. Tagad pāris mēnešu veselības dēļ netirgojos, bet dzirdu, ka mammītes jau mani meklējušas un apjautājušās, kad būšu. Ir pārdevēji, kas preci uzpērk, arī adījumus, un tirgo kā savējos, bet mans trumpis ir tas, ka visu darinu savām rokām un pat nodokļus maksāju,» neslēpj Elitas kundze. Nopelnītais palīdz izdzīvotAdīšanas prasmi Elita apguvusi pašmācības ceļā, ieklausoties mammas un vecmāmiņas padomos. Lai arī veselība nedaudz klibo, Elitas kundze ir apņēmības pilna un jau pamazām gatavojas nākamajai ziemas sezonai, demonstrējot glītus bērnu dūrainīšus, kas nupat tapuši. «Pulksten četros no rīta ceļos un adu. Reizēm apnīk… gribētos tāpat pa pilsētu pastaigāt, pabaudīt dzīvi, bet, ja neko nedarīšu, izdzīvot nevarēšu – bērniem par nastu nevēlos kļūt. Ar pensiju vien neiztikšu, adījumi palīdz gan par komunālajiem pakalpojumiem norēķināties, zāles nopirkt un par slimnīcu samaksāt, gan mazbērniem kādu prieciņu sagādāt. Man ir kāda paziņa, kura sēž tikai pie loga un raud, ka dzīve grūta, pensija maza, lai gan tajā pašā laikā viņa ļoti labi prot adīt. Saku, lai uzada pāris zeķu, un es pārdošu, bet viņa teic: «Man veselība jāsargā.» Vai, neko nedarot, to nosargāsi?» jautā Elita. No tirgus līdz dziesmu svētkiemElitas kundzes darbi tapuši pašrocīgi, dienā pa zeķei, bet mazulīšu «tapiņas» varot uzmeistarot četrās stundās.Pensionāre stāsta, ka nupat atkal problemātiski iegādāties kvalitatīvu dziju, jo fabrika, kur izejmateriāls iegādāts, likvidēta. Tīru kokvilnas dziju nopirkt grūti, bet sintētiku bērnu apģērbos čaklā adītāja nevēlas izmantot.«Esmu ļoti daudz adījusi tautiskās zeķes. Ar tām dejots vai katros dziesmu svētkos. Mani draugi ir «Vēja zirdziņa», «Jundas» dejotāji, Līvbērzes vidusskolas jaunieši un citi.Katrai sezonai tiek gatavotas savas preces, patlaban pieprasītākās no Elitas pūra ir bērnu mežģīņu cepurītes un mazulīšu zābaciņi.
