Katru mēnesi Latvijas budžetā ienākot par 20 miljoniem latu mazāk, nekā tiek iztērēts. Tas vien pierāda, ka ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana ir absolūta nepieciešamība, nevis aizdevēju uzspiesta prasība. Taču nav jābūt ekonomistam, lai redzētu, ka veids, kādā valdība mēģina to darīt, ir nožēlojams un neauglīgs.Jau dažas nedēļas dzirdam dažādas versijas, kam varētu noņemt trūkstošos miljonus budžeta salāpīšanai. Piedāvājumi kā āķi cits pēc cita tiek izmesti, lai saprastu – vai attiecīgā sabiedrības grupa uzķersies vai ne. Ja protesti būs pārāk skaļi, ja kāds draudēs ar tiesu vai streikiem, aši atsauksim un domāsim ko citu. Vēl vairāk – dažbrīd šķiet, ka Finanšu ministrija «Vienotības» personā šos āķus izmet ne vien tautai, bet arī saviem koalīcijas partneriem, lai dotu viņiem iespēju krāt populistiskas popularitātes punktus, visu noraidot.Vispirms nāca ideja samazināt skolotāju algas. Izrādījās tikai pabiedēšana. Sekoja ieteikums «cirpt» vecāku pabalstus vai lielo pensiju piemaksas. Arī ierosinājums samazināt budžeta vietas augstskolās neizgāja cauri. Tad samazināt dotācijas pasažieru pārvadājumiem. Atkal «griezt» pensijas. «Apcirpt» subsīdijas zemniekiem un likt pašiem maksāt daļu akcīzes nodokļa. Kas būs nākamais?Tā ir cilvēku tracināšana un dažādu sabiedrības grupu savstarpēja sarīdīšana. Pensionārus pret daudzbērnu ģimenēm! Zemniekus pret studentiem! Lai izplūcas! Kuram vairāk nekaunības un muskuļu, tas uzvarēs. Tā nav politiķu cienīga rīcība. Politiķi ir ievēlēti un tiek algoti, lai kopā ar speciālistiem atrastu valstij labāko risinājumu, pienācīgi izskaidrotu to sabiedrībai un pieņemtu atbildīgu lēmumu. Apzinoties, ka tas nekad nebūs vienādi tīkams visiem.
