Patlaban visā Latvijā rit divi tradicionāli kultūras pasākumi.
Patlaban visā Latvijā rit divi tradicionāli kultūras pasākumi. Dzejas dienas un Eiropas kultūras mantojuma dienas. Kulmināciju Jelgavā tie sasniedza pagājušās nedēļas nogalē, kad piektdienas pēcpusdienā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par apdraudētākajiem atzīto kultūras pieminekļu īpašniekiem dāvāja Eiropas Kultūras mantojuma karogus un kad sestdien Raiņa parkā uzstājās koris.
Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas jau vairāk nekā desmit gadu notiek Latvijā, ir aptvērušas dažādus tematus. Godā celtas gan baznīcas, koka arhitektūra, arheoloģijas pieminekļi, gan pirmās brīvvalsts un arī padomju laika vērtīgākās būves. Nav šaubu, ka labi saglabāts kultūras mantojums ir viens no valsts stabilitātes rādītājiem. Pasaulē šie objekti nav apgrūtinājums saimniekiem, jo tiem ir arī ekonomiska vērtība – kultūras tūrisms dod ienākumus.
Piemēram, pērnruden Jelgavā tumši zilais Eiropas mantojumu apzīmējušais karogs lepni uzvijās mastā pie pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados būvētās Meža fakultātes ēkas. Tur ir skaists parks, apkārt jauni un cerībām bagāti cilvēki. Toties šā gada Eiropas kultūras mantojuma dienas temats bija pavisam citāds – 100 apdraudētāko kultūras pieminekļu Latvijā. Pie tādas apdraudētas, gadsimtu gaitā nolaistas mājas, protams, karogu mastā neuzvilksi.
Šīs ēkas, kā raksta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, parasti ir pamestas, izdemolētas vai pārpirktas un turētas bez aprūpes, cerot, ka pēc laika tās varētu pārdot dārgāk. Simts apdraudētāko pieminekļu sarakstā ir ietverta Rīgas Doma baznīca ar klostera ēku, Rīgas Brāļu kapu ansamblis, protams, Cesvaines pils, kā arī trīs objekti Jelgavā un četri Jelgavas rajonā. Tie ir Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, dzīvojamā ēka “Villa Medem” Uzvaras ielā un Vecpilsētas ielā 14, Bērvircavas muižas kungu māja, Bramberģes muižas apbūve ar parku, Elejas muižas apbūve un Salgales luterāņu baznīcas drupas.
Svētās Trīsvienības baznīcas torni no apdraudēto pieminekļu saraksta tagad gan var svītrot. Pēdējā gada laikā tur lietas risinātas diezgan strauji, un celtnieki sola, ka vēl šoruden torņa rekonstrukcija tiks pabeigta.
Redakcijai nav ziņu, ka Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumi būtu notikuši rajonā, tādēļ stāstām tikai par pilsētu.
Gabaliņš vecās Jelgavas
Savas dzīves pirmos desmit gadus esmu dzīvojis tagadējā Vecpilsētas (agrāk Ausekļa) ielā. Bērnībā, tas ir, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tur viss likās jauks un labs. Mūsu mājā bija pilsētas 1. bibliotēka, turpat blakus – mehāniskās darbnīcas, frizētava. Pastniece reiz mātei bija teikusi, ka mūsu sešdzīvokļu mājā pasūtot vairāk laikrakstu un žurnālu nekā visā jaunuzceltajā “okupantu rajonā”, kur dzīvoja padomju virsnieku ģimenes. Kas attiecas uz komunikācijām, sadzīves ērtībām, tad dzīvoklī bija telefons, aukstā ūdens krāns ar izlietni. Tualete gan bija aiz pumpiņas koridorā. Tā skaitījās sausā, drusku smakoja un kādreiz bargās ziemās aizsala. Savas bērnības ielas bruģi man kā žurnālistam gadījās staigāt pirms gadiem astoņiem. Vienā no netālajām šķērsielām bija noticis ļoti bēdīgs negadījums. Kāda tuvinieku neaprūpēta tantiņa, kas dzīvoja vecas koka mājas otrajā stāvā, tualetē kārtojot savas vajadzības, bija izkritusi cauri grīdai. Atsitusies pret mēslu bedres vāku, viņa aizgāja viņsaulē. Tā bija nepārprotama zīme, ka manā vecajā mīļajā vecpilsētas rajonā daudz kas mainījies uz bēdīgo pusi.
Pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Cenu pagasta zemnieku saimniecības “Senozoli” un stiklinieku darbnīcas īpašniece Iveta Daugule. Pirms pāris gadiem viņa privatizēja iedzīvotāju pamestu māju avārijas stāvoklī Vecpilsētas ielā 14 (numerācija vairākkārt mainījusies). Tas arī ir viens no simts Latvijas apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem. Ēka ir viena no retajām Jelgavas XVIII gadsimta sākuma koka arhitektūras liecībām, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Kā atzīst vēsturnieks Aigars Stillers, varētu būt, ka tā mūsu pilsētā ir pati vecākā koka ēka. Mājai ir divi stāvi, un tā segta ar mansarda tipa jumtu. Zelmiņi izveidoti pildrežģa konstrukcijā, fasāde apšūta ar horizontāliem dēļiem. Tā tika būvēta Dobeles ielas malā, tagad atrodas mazliet atstatus no Lielās ielas, taču arī pilsētas centrā, vietā, kur sākas vecā Jelgava.
Suns mājas logā
“Sākumā likās, ka mājai būs jānomaina logi, durvis, varbūt vēl kāda brusa, tagad skaidrs, ka nepieciešams rekonstruēt visu nesošo konstrukciju. Stipri bojāti ir ēkas pamati, uz kuriem kaimiņi ilgu laiku gāzuši savus netīros ūdeņus. Esam aprēķinājuši, lai ēka nesabruktu, būtu vajadzīgi vismaz 150 tūkstoši latu,” saka I.Daugule. Jāpiebilst, ka viņas sākotnējā iecere bija šajā namā ierīkot izstāžu zāli un kafejnīcu.
Protams, nama atjaunošanai nepieciešamie ieguldījumi ir viena lieta, pavisam cita – kaimiņu attieksme pret šo Vecpilsētas ielas namu. Pareizāk sakot, cilvēkus, kas, pēc nama īpašnieces teiktā, nokurina sētu, namam pieliktās stutes, diez vai var saukt par kaimiņiem. Tie ir tā sauktie “bomži”. Būtībā Vecpilsētas ielas pāru numuru puse no Dambja ielas līdz Dobeles ielai (tur pēc Otrā pasaules kara atradās autoosta) ir vieni vienīgi izdemolēti grausti. Diez vai tur būtu vērts vainot policiju, kas nevar “novaktēt” katru vandaliski iznīcinātu koka detaļu. Taču skaidrs, ka apkures sezona, kas itin drīz sāksies, mūsu daudz cietušajai koka arhitektūrai diemžēl ir bīstama.
Vēl I.Daugule teic, ka ir sarežģīti viņas īpašumā esošajam namam pieslēgt ūdeni un kanalizāciju. No Domes viņa gaidījusi lielāku pretimnākšanu. Vēl ir cerības saņemt palīdzību no Eiropas fondiem, kas atbalsta kultūras mantojuma saglabāšanu. Šajā sakarā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas pilsētas galvenā inspektore Gunta Skulte atceras, ka 1997. gadā, kad Latvijā notika koka arhitektūrai veltīts starptautisks forums, šo Vecpilsētas nama sienu burtiski glāstījis kāds somu lietpratējs. Viņš teicis, ka tā ir koka arhitektūras pērle. Tomēr pagaidām mājas īpašniekiem finansiāla atbalsta meklējumi bagātajās rietumvalstīs nav sekmējušies. Pagaidām viscerīgākā zīme šajā vietā man likās suns, kas brīdī, kad inspektore G.Skulte Eiropas kultūras mantojuma karogu pasniedza I.Daugulei, izbāza galvu no nama otrā stāva loga ailes. Kāds tomēr savu īpašumu sargā, jācer, ka tajā atgriezusies dzīvība.
Eiroremontu tur netaisīs
Rejošs suns Eiropas kultūras mantojuma karoga pasniedzējus sagaidīja arī pie “Villa Medem” Uzvaras ielā. Grāfa K.J.F.Medema piepilsētas savrupmāja klasicisma stilā būvēta 1818. gadā. Tās arhitekts ir J.G.Ā.Berlics (tas pats, kas Elejas muižas pilij). Latvijas vēsturē atvasēm bagātajai Medemu dzimtai diemžēl nav laba slava. Taču par šo villas būvētāju zināms, ka viņš bijis augsti izglītots, mākslai un kultūrai tuvs cilvēks.
Padomju laikos “Villa Medem” tika izmantota kā turpat blakus izvietotā Linu kombināta klubs. Deviņdesmitajos gados namu privatizēja persona, kas diemžēl gāja bojā. Šogad ēka atpirkta un nonākusi SIA “Baks” īpašumā.
Par mirušajiem jau mēdz teikt labu vai neko. Taču šajā gadījumā par ēkas iepriekšējo saimnieku jāteic, ka viņa saimniekošanas laikā villā notika savādas lietas. Noplēsta grīda, apdauzīta kolona, sasistas podiņu krāsnis. Varbūt kāds tur meklējis vecos Medemu dārgumus? Jautājumi paliek neatbildēti. Tagad situācija mainījusies. SIA “Baks” direktors Agris Bajārs saka: “Mums ir pietiekami liela firma ar labu kredītvēsturi, lai šo ēku atjaunotu. Domāju, tā varētu kalpot kā prezentāciju un saietu vieta gan mums, gan arī citiem. Pilsētā esam sakārtojuši diezgan daudz agrāk nolaistu namu. Sākām ar “Tonusu”, vairākiem veikaliem. Patlaban lielākais objekts ir padomju laikos nepabeigtais centrs Pērnavas ielā. Skaidrs, ka “Villa Medem” ir īpaša ar savu kultūras vērtību. Vienkāršs eiroremonts tur neder. Patlaban esam pasūtījuši arhitektoniski māksliniecisko ekspertīzi, kas arī noteiks mūsu tālāko rīcību. Ceram, ka līdz nākamajai būvniecības sezonai visi priekšdarbi būs pabeigti un būvnieki un restauratori varēs ķerties pie praktiskiem darbiem.”
Inspektore G.Skulte secina: “Protams, nav iespējams pilnībā raksturot saimnieku, kas šo namu ieguvis īpašumā pavisam nesen. Tomēr tonis, kādā par savām iecerēm runā Agris Bajārs, vieš optimismu. Sevišķi patīkami, ka nozīmīgā ēka ieinteresējusi vietējos uzņēmējus.”
Jāpiebilst, ka grāfa Medema pēcteči, kas gribējuši pirkt Cesvaines pili un Elejas muižu, par villu Jelgavā nav interesējušies. Tā ka labi vien ir, ja starp pašu cilvēkiem ir tādi, kas var šo savulaik tik lepno vietu sakārtot.
