Pašā Dobeles sirdī atrodas kāda ēka, kas no būvmateriālu veikala pārtapusi mākslinieciski darbīgā “Pilsētas mājā” un tagad pulcina aktīvus bērnus un pieaugušos. Mājas saimniece Anda Tivča labprāt dalās savā pieredzē un nākotnes iecerēs, kas ļaus pilsētai kļūt aizvien dzīvīgākai un drošākai.
– Kā radās ideja par “Pilsētas māju” Dobelē?
Es jau no bērnības esmu jutusies ļoti laimīga un vienmēr gaidīta, tāda, kuru ir prieks redzēt un satikt. Tā esmu jutusies gan savā ģimenē, gan skolā. Vienmēr esmu aktīvi piedalījusies ģimenes sadzīvē un svētku organizēšanā. Arī skolā esmu organizējusi pasākumus, bijusi parlamentā, skolas padomē un dažādās nevalstiskās organizācijās.
Domāju, no tādas bērnības, kurā tiek dotas daudzas iespējas, kurā jūties gaidīts, novērtēts un iesaistīts, nevar izaugt cilvēks, kam negribētos to turpināt un nodot tālāk. Man ir liela empātija pret bērniem. Pirmā mazākā māsa piedzima, kad man bija septiņi gadi, otra, kad bija vienpadsmit. Es viņas vienmēr esmu uztvērusi kā savas meitas, jutusi līdzi, gribējusi, lai viņām būtu laba bērnība, ir interesanti. Arī šodien, ja ir pasākums, kurā ir bērni, mani pie pieaugušo galda atrast nevar, drīzāk sēdēšu uz grīdas, būšu kopā ar viņiem. Man liekas, ka no tā, kā pasākumā jūtas bērni, rodas atmosfēra un kopīgā sajūta. Arī vecāki ir laimīgi, ja bērni ir nodarbināti un piederīgi, nevis kaut kur haotiski skrien. Domāju, katram pieaugušajam gribas tā sajusties, tāpēc arī ir radusies šī māja.
– Kādam mērķim tika radīta šī vieta?
Sākotnēji te bija mana vīra tēva krāsu un būvdarbu veikals, pilnīgi cits koncepts un stāsts. Daudziem dobelniekiem, kas šeit vēl nav bijuši, ir grūti noticēt, ka te izveidota pavisam jauna vieta. Man ir prieks viņus redzēt un apgāzt stereotipu, jo telpa var mainīties un pilnībā iegūt jaunu auru un veidolu. Es šo vietu nesauktu par viesu namu, bet par multifunkcionālām telpām, kuras var iznomāt un ne tikai radīt svētkus un pasākumus, bet arī realizēt savas idejas. Mums šeit ir bijusi fotostudija, esmu ļāvusi izpausties dizaineriem un floristiem. Viņi novērtē telpas daudzās iespējas un pilnveido savu profesionālo darbību un atpazīstamību. Organizējam arī dažādas lekcijas un seminārus.
Tas nekad nav bijis mans mērķis radīt kaut ko tikai tāpēc, lai nopelnītu. Man vienmēr ir svarīgi, lai cilvēki aiziet ar kādu ieguvumu, lai rod atgriezenisko saiti, kāpēc viņi vēlētos šeit atgriezties. Man gribējās, lai būtu skaista, gaiša, pretimnākoša, aicinoša vieta, kur katrs, ienākot, radot un darot savu lietu, arī tā justos. Mēs savā piedāvājumā esam iekļāvuši visu – mēbeles, traukus, aprīkojumu, jebkas, kas šeit redzams, ir lietojams. Tā arī ir mana lielākā vēlme – izveidot tādu lielu kompleksu, plašu sajūtu daudzām iespējām.
– Ko jūs piedāvājat?
Lielās telpas mēs iznomājam svētkiem, pasākumiem un semināriem, ir arī trīs istabas, ko izīrējam līdzīgi kā viesu namā. Blakus ēkai ir āra laukums, ko šopavasar plānojam labiekārtot, izmantojot LEADER projektā saņemto līdzfinansējumu. Mēs būvēsim lapeni, kur patverties pārāk saulainās vai lietainās dienās, iegādāsimies arī piepūšamās atrakcijas, lai bērniem būtu iespējams šeit pat uz vietas rīkot svētkus. Āra laukums ir slēgts un diezgan plašs, tas ir tikai mūsu privātai lietošanai. Ir arī doma par koncertiem vasarā, kur bērni un ģimenes uz sedziņām var baudīt mūziku, ko kāds spēlē uz terases. Mēs organizējam arī bērnu nometnes vasarā, kur pagalms ir liels ieguvumus, jo pārsvarā viss notiek ārā. Ēkai ir laba atrašanās vieta, esam centrā, kur bērniem ir viegli piekļūt, viņi var atnākt kājām. Vide ir ļoti pateicīga. Tāpēc arī nosaukums ir “Pilsētas māja”, lai ir tā sajūta, ka atrodies mājā un vienlaikus pašā pilsētā centrā.
– Tātad “Pilsētas māja” ir aktivitāšu centrs, kas atvērts visiem, kas vēlas īstenot savas idejas un svinēt svētkus?
Jā, tā tas ir! No septembra mēs domājam definēt šo vietu arī kā interešu izglītības un pasākumu centru, kas organizēs pēcskolas pulciņus bērniem. Šeit notiks regulāras lekcijas un privātas nodarbības, esam iesākuši angļu valodas nodarbības, plānojam arī matemātiku.
– Kas motivē to visu darīt?
Es labā nozīmē esmu atkarīga no cilvēku pozitīvām sajūtām un atgriezeniskās saites. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi, un esmu gatava darīt labas lietas, citkārt arī bez finansiāla ieguvuma. Piemēram, nesen mani uzaicināja uz skolu novadīt sestajām klasēm uzņēmējdarbības lekciju. Par to neprasīju nekādu atalgojumu, jo man patīk motivēt, iedot kādu cerību. Es vēlos pastāstīt par sevi, rosinot citus darīt un piepildīt savus sapņus. Es tam ticēju, un tev arī izdosies, ja tu tam ticēsi! Nevis palielīties, bet padalīties ar savu pieredzi.
– Novērots, ka Dobelē pēdējos gados aizvien vairāk attīstās dažādas interesantas iniciatīvas.
Mums šajā kvartālā ir vairāki tādi uzņēmēji, piemēram, puķu veikals “Pienene Art”, kur meitene rada fantastiskus darbus, viņa ir pārliecināta par to, ko dara. Tāpat arī “Velo bode”, kur Arvīds ražo īpaša dizaina riteņus, kas ir viņa hobijs un sirdslieta. Netālu ir “Barber Shop”, kur tās īpašnieks ar savu pārliecību un šarmu radījis vīriešiem vienu no iemīļotākajām vietām Dobelē. Tas nav stāsts par kārtējo vietu vai produktu, kas tapis, lai konkurētu, mēs katrs īstenojam savas idejas un hobijus savām sajūtām.
– Jums veidojas tāds vietējās kultūras kvartāls.
Tādēļ arī ir doma attīstīt pagalmu ar skatuvīti. Es nezinu, kas tas ir, kā esam šeit satikušies, bet tā ir liela vērtība. Esam ļoti skaistā vietā, kur līdzās ir upes ieleja, kas tagad izveidota kā vieta, ko var izstaigāt un pabaudīt. Dobelē ieplūst jaunas asinis, jaunas motivācijas. Nebūt ne mēs visi esam dzimuši dobelnieki.
– No kurienes pati esat? Un kā veidojusies jūsu piesaiste Dobelei?
Esmu no Dundagas. Bērnībā jau sen zināju, ka manu vīru sauks Kaspars vai Mārtiņš un viņš būs no Dobeles vai Kandavas. Tātad kāds Kaspars Kandavā ir palicis nezināms, bet Mārtiņš no Dobeles tiešām ir mans vīrs, ar kuru pārcēlāmies atpakaļ no Rīgas, kad mums piedzima pirmais bērns. Tagad mums ir divi bērni, un ar viņiem abiem mums saistās viss, kas atrodas šajā pilsētā. Ja tu pats neko nedarīsi un neieguldīsi, lai bērniem vide būtu piemērota un tāda, kas viņus motivē radīt un veidot, kurš tad cits to darīs? Viss ir mūsu rokās.
– Esat tādi kā celmlauži, kas mēģina ieviest pilsētā pozitīvas pārmaiņas, kas nebūt nav viegls darbs.
Būtībā tā arī ir. Ikdienā dobelnieki ir darbīgi cilvēki, kas nemēdz laiski pavadīt vakarus. Bērni ir nodarbināti pulciņos līdz septiņiem astoņiem, atnākot mājās, laika pietiek vairs tikai sagatavoties nākamajai dienai. Taču, ja tu kvalitatīvi un interesanti izdomā pasākumu, nevar sūdzēties, ka nebūtu cilvēku atsaucības. Vienkārši viņi ir jāuzrunā, jāmotivē, jāpastāsta un jāpadara produkts par tik gatavu, ka viņiem ir tikai jāatnāk. Tāpēc viens no jaunumiem, ko gribam ieviest, ir pilnīgi gatava pasākuma koncepts. Piemēram, dzimšanas dienas svinības, kurām tiek piedāvātas ne vien telpas, bet arī uzklāts galds ar dzērieniem, ēdieniem un viesmīli. Tāds “galdiņ, klājies” variants, kad viss ir jau gatavs.
– Pārsvarā orientējaties uz ģimeni vai bērniem?
Uz ģimeni. Piemēram, organizējot nometnes, es vispirms runāju ar vecākiem un jautāju, kādas ir viņu nepieciešamības un būtiskākie faktori, kāpēc viņi sūta bērnus uz vienu vai otru nometni. Man ir būtiski radīt sajūtu, ka bērns ir gaidīts, uzklausīts, saprasts un ka vakarā varu dot atgriezenisko saiti vecākiem par to, kā diena ir pagājusi. Arī lekcijas, ko organizējam, ir orientētas uz ģimenēm. Uzskatu, ka primāri ģimenē ir jābūt vienotai sapratnei par to, kas bērnam ir svarīgs un nepieciešams. Tikai tā var izaug bērns, kurš to darīs tālāk.
– Jums ir svarīga pēctecība, veidojot jauno Dobeles sabiedrību?
Man tas ir ļoti būtiski! Ar labu sajūtu atceros savu Dundagas vidusskolu, kur skolotāji man teica daudz labu vārdu, bet, aizejot uz Rīgu, to vairs nesaņēmu. Tādēļ te, mazajā Dobelē, man gribas, lai katrs bērns būtu sadzirdējis, ka viņš ir īpašs un foršs tāds, kāds viņš ir.
– Vai uz savām aktivitātēm aicināt arī jelgavniekus?
Jā, taču, cik man zināms, jelgavniekiem ir savs piedāvājums un iespēju robežās viņi skatās Rīgas virzienā. No tiem, kas ir bijuši, saņemam labas atsauksmes un priecājamies, ka viņi atgriežas. Labprāt gribētu ar jelgavniekiem nodibināt tuvākas attiecības un domāju, ka tas izdosies, jo mums ir labi piedāvājumi. Piemēram, aprīlī būs Silvijas Ābeles lekcija par bērnu uzturu, kas Rīgā maksā dārgāk. No Jelgavas atbraukt līdz Dobelei ir lētāk, te ir bezmaksas autostāvvieta.
Visus lektorus pie mums aicinu tāpēc, ka pati gribu viņus dzirdēt un negribu braukt uz Rīgu. Vēlos būt kopā ar sev zināmajiem cilvēkiem, kuru bērni nāk pie manis uz nometnēm, vēlos, lai arī viņi zina un dzird to pašu. Lai esam vienā domāšanā un sapratnē, jo tas palīdz rosināt kādas pozitīvas pārmaiņas. Mēs daudz ko varam iekustināt, ja esam uz viena viļņa.
– Minējāt, ka esat saņēmuši finansiālu atbalstu, kas ļauj attīstīties.
Mēs pretendējam uz dažādiem pašvaldības konkursiem un saņemam līdzfinansējumu nometņu un pasākumu organizēšanai, sadarbojamies arī ar mūzikas skolu. Savukārt ar LEADER projekta atbalstu ir plānots ne tikai labiekārtot pagalmu, bet arī nomainīt jumtu un logus. Tas ir pamatīgs ieguldījums, ko labprāt izmantojam, jo paši saviem spēkiem nevarētu to izdarīt. Ļoti novērtējam, ka ir tādas iespējas. Jo vairāk mēs attīstīsimies, jo samazināsies tumšie tukšie pakši, pilsētā radīsies vairāk dzīvības un tā kļūs aizvien drošāka. Šis mums būs trešais gads. Ja lielākā daļa no atsauksmēm ir labas, tad domāju, ka esam uz pareizā ceļa.
– Ja jums nebūtu nekādu ierobežojumu, ko vēl gribētu izveidot Dobelē?
Noteikti tā būtu stiklota pusdienu ēstuve pagalmā, ģimeniska vieta ar lielu verandu, kur siltākā laikā ģimenes var papusdienot. Bērni sanāktu no skolas un vecāki no darba, svaigā gaisā apēstu kaut ko veselīgu un garšīgu. Nezinu, vai tādai vietai būtu pieprasījums, bet tas ir mans sapnis.
