Nupat «dimzēni» sanākuši istabā pēc ķekatu gājiena un rotaļām.
Nupat «dimzēni» sanākuši istabā pēc ķekatu gājiena un rotaļām. Budēļtēvs pārtop atkal par Genādiju, dzērve – par Jāni, groziņš – par Elīnu, sietiņš – par Austru, kaziņas – par Tamāru un divpadsmitgadīgo Lāsmu, mazais dzērvēns – par piecgadīgo Elīzi, bet budēļmāte – par laipni smaidošu folkloras kopas vadītāju Veltu. Jautāju, kāpēc viņi nāk uz šo kolektīvu un vēl – ko Ziemassvētkos ar savām dziesmām un rotaļām viņi grib ļaudīm pateikt.
Tamāra Salmiņa:
– Ziemassvētki ir laiks, kad asāk uztveram gan labo, gan ļauno, bet vienmēr gaišais uzvar. Ziemassvētkos diena būs garāka, un saulīte spīdēs vairāk. Tāpēc man katru gadu ir kazas maska, tā man asociējas ar skaisto un gaišo.
Elīna Jansone:
– Es ar savu masku gribu cilvēkiem vēlēt, lai grozs viņiem vienmēr ir pilns ar sīpoliem, ar ķiplokiem, ar pupiņām. Man apnika mājās sēdēt, gribas cilvēkos iziet, kaut ko redzēt, dzirdēt, gribas dziedāt, dejot, citiem prieku izraisīt.
Austra Strazdiņa:
– Mana maska bija sietiņš. Es Ziemassvētkos gribu novēlēt: tagad nāk bagātie Ziemassvētki, lai nākamais ir bagāts gads. Paši ražojam, paši strādājam, kāpēc lai nebūtu bagāts? Gribu visiem novēlēt dūšīgi strādāt!
Jānis Strazdiņš:
– Tautas tradīcijas izzudīs, ja neiesim un nedziedāsim. Tautasdziesmas, ierašas, izdarības – tās aizvien jāatsvaidzina. Mēs neesam paraduši uzstāties uz skatuves, mēs dziedam un ejam rotaļās kopā ar bērniem, kopā ar lielajiem, visus iesaistām.
Lāsma Strausiņa:
– Dziedāt un dejot «Dimzēnā» ir ļoti interesanti, ja uztver folkloras jēgu un saturu. Ja atnāk un dara visu tāpat vien, tad nav nekāda prieka, bet vajag darīt ar izjūtu. Nāk Ziemassvētki, Jaunais gads, tad «Dimzēnā» ir ļoti interesanti
Elīze Rubesa:
– Es šovakar biju dzērve, un man patika būt par to. Īsto esmu redzējusi zooloģiskajā dārzā.
Alma Hippe:
– «Dimzēnā» mani Ziemassvētki ir citiem par prieku, bet, galvenais, pašai par prieku. Tā svinēju jau bērnībā, kad dzīvoju uz laukiem. «Dimzēnā» esmu visvecākā, un visas tradīcijas man tuvas jau no pašas jaunības un bērnības, tad arī radās mīlestība uz Ziemassvētkiem. Tagad jau vairs tā nav, es skatos uz bērniem, viņiem ir vienalga – dāvini ko vai nedāvini. Ja nu vienīgi, kad automašīnu uzdāvina, tad viņš varbūt ir priecīgs. Senāk mēs priecājāmies par katrām kurpītēm, katru jaunu kleitiņu, par katru sīkumiņu.
Genādijs Maksimovs:
– Kā budēļtēvs pateikšu, lai katrs latvietis dabū pērienu no budēļa! Laimei un veselībai.
