“No 1971. līdz 2018. gadam autoatslēdznieka specialitātē Jelgavas tehnikumu absolvējuši 1020 absolventu, automehāniķa diplomu un kvalifikāciju ieguvis 901 absolvents, automehāniķa palīga – 21, bet autodiagnostiķa – 18 absolventu,” stāsta Jelgavas tehnikuma direktores vietniece audzināšanas jomā Nadežda Bergfelde. Gan skola, gan specialitāte tās pastāvēšanas gados ir saukta dažādi.
Par automehāniķi izvēlas kļūt jau bērnībā
Mārtiņš Veilands skolā mācījās no 2003. līdz 2007. gadam. Viņš atceras skolotāju Jāni Grīnvaldu, kurš mācījis auto uzbūvi un citus tehniskos mācību priekšmetus. “Man ir spilgtas atmiņas par šo skolotāju, kurš mums, 30 cilvēkiem, iemācīja daudzas tehniskas lietas. Mēs, pieci, septiņi cilvēki, grupas kodoliņš, bijām aktīvi, centāmies gan no Jāņa Grīnvalda, gan pārējiem pasniedzējiem paņemt visu, ko viņi sniedza. Bija mūsu grupā arī puiši, kuri vēl nezināja, ko grib, taču mēs bijām izdarījuši konkrētu izvēli, mums bija dzīves plāni, un skolotājs Jānis bija mūsu tehniskais audzinātājs,” stāsta Mārtiņš.2008. gadā, tūlīt pēc skolas beigšanas, sācis strādāt “Toyota” dīleru centrā un tagad ir servisa vadītājs. “Šis dzīves pagrieziens notika, pateicoties Jelgavas tehnikumam, jo tas iedeva pamatus. Prakses vieta mums bija jāmeklē pašiem, un es sākumā strādāju mazos servisiņos turpat Jelgavā,“ atminas M.Veilands.Lielu paldies Mārtiņš saka arī savam prakses vadītājam Imantam Degainim, kurš viņam un draugam kopš pamatskolas laikiem, kā arī kursabiedram tehnikumā Andrim Deiko iemācījis ļoti daudz – bijis dzīves skolotājs.Mārtiņš uzskata, ka par labu automehāniķi var kļūt tikai tie puikas, kuri cēlušies no laukiem un ar tehniku bijuši kopā ikdienā jau no bērna kājas – no septiņu, desmit gadu vecuma darbojušies ar eļļainām rokām. “Nevienu labu automehāniķi, kurš būtu dzīvojis Rīgā dzīvoklī un tad pēkšņi 18 gadu vecumā izlēmis – es būšu automehāniķis, neesmu saticis,” viņš atzīst, piebilstot, ka no 30 cilvēku tehnikuma grupas par labiem mehāniķiem kļūstot trīs četri, bet no augstskolas studentiem, kuri nākot uz “Toyota” centru praksē, strādāt paliekot viens vai divi.“Mūsu jauniešiem nereti gribēšana neiet kopā ar varēšanu un darba devēju prasībām. Automehāniķu – “jaunu asiņu” – krasi trūkst. Pēdējos trīs piecos gados esmu nonācis pie šādas atklāsmes,” viņš konstatē. “Toyota” centrā jau divus gadus ir atvērtas vakances un centrs ir gatavs pieņemt darbā piecus automehāniķus, stāsta Mārtiņš. Skolas “saražo” daudz automehāniķu, bet lietderības ir maz. Tas, vai jaunietis grib turpināt izglītoties šajā jomā, viņaprāt, ir atkarīgs no tā, cik viņš ir ieinteresēts pašā sākumā un cik daudz prakses vieta vai skola spēs viņu motivēt, ka šeit var nopelnīt un būt derīgs darba tirgū. Viss kļūst arvien sarežģītāks, tehnoloģijas attīstās, tādēļ ir vajadzīgs inteliģents, gudrs automehāniķis, spriež Mārtiņš.Pēc vidējās speciālās izglītības iegūšanas M.Veilands turpināja mācīties, studējot neklātienē autotransportu LLU Tehniskajā fakultātē. Viņš stāsta, ka šajā jomā jāizglītojas visu mūžu un arī “Toyota” centrs darbiniekus, kuri tur strādā jau 15 gadu, katru mēnesi uz divām trim dienām sūta mācīties. Skola iedod labas tehniskās zināšanas, taču pēc diviem trīs gadiem tehnoloģijas mainās, un zināšanas nepieciešams atjaunot.Mārtiņš nesen pabijis atjaunotajā Jelgavas tehnikumā, un viņu patīkami pārsteigušas izremontētās telpas, īpaši elektrotehnikas kabinets. Tomēr viņš šaubās, vai jaunietis pēc 9. klases spēj pilnībā uzņemt tās zināšanas, kuras dod pasniedzēji. Pēc Mārtiņa domām, par automehāniķiem būtu jāmācās nobriedušākiem, jau strādājošiem cilvēkiem no aptuveni 25 gadu vecuma, kurus šī profesija patiešām interesē, tāpēc vajadzētu vairāk mācību programmu pieaugušajiem un bezdarbniekiem, kuri varētu piemācīties klāt, piemēram, autoelektroniku.
Automehāniķis un skolotājs
Andris Deiko par automenāniķi kļuvis nejauši, sākumā gribējis būt par galdnieku. Viņa draugs Mārtiņš, kuram jau no bērnības interesējusi tehnika, patikuši moči un mašīnas, vienkārši aizvilcis uz automehāniķiem. Amatniecības vidusskola arī bijusi vienīgā skola Jelgavā, kur Andris pieņemts, – nevienā vidusskolā viņu negaidīja, jo pamatskolas atestātā bijušas trīs nesekmīgas atzīmes. Arī studijas LLU sācis kopā ar Mārtiņu, bet vēlāk nomainījis uz pedagoģijas studijām turpat Tehniskajā fakultātē.To, ka kļuvis par automehāniķi, Andris nekad nav nožēlojis un spriež, ka gan automehāniķa profesijai, gan pedagoga darbam ir kas kopīgs – lai abus darītu, tiem ir ļoti jāpatīk. “Tolaik, kad ar Mārtiņu vēl mācījāmies, pastāvēja uzskats, ka arodizglītība ir viszemākā izglītība, ko vien jaunietis var iegūt, bet mēs to neņēmām galvā. Skolā bija labi un jautri,” viņš atceras. Kopā ar Mārtiņu veiksmīgi startējuši automehāniķu konkursā, un abiem piedāvāts darbs skolā par pedagogiem.“Tā kā man patīk izmēģināt ko jaunu, sāku mācīties par skolotāju,” teic Andris. Tagad viņš māca pieaugušus strādājošus cilvēkus Jelgavas tehnikumā, kuri ES projekta gaitā vēlas apgūt jaunu profesiju. A.Deiko viņiem pasniedz auto diagnostiku, tehnisko apkopi un remontu. Nodarbības notiek piektdienu vakaros un sestdienās. Tāpat A.Deiko māca bērnus līdz 9. klasei – ir mājturības jeb darbmācības skolotājs Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā un Aizupes pamatskolā. Viņam ir arī savs uzņēmums, kas veic automašīnu apkopi un remontu.
Izveido pats savu autoservisu
Aigars Kāposts-Šēnbergs skolā sācis mācīties pirms 18 gadiem un mācījies piecus gadus, jo toreiz bijusi tāda eksperimentāla programma, kurā varējis iegūt divas profesijas – automehāniķa un autoatslēdznieka.“Man mācīties bija vieglāk, jo pirms tam jau biju ņēmies ar močiem un mašīnām. Ar interesi klausījos, ko stāstīja pasniedzēji, mācījos ļoti aktīvi, ar degsmi, jo man tas patika, interesēja,” viņš stāsta, piebilstot, ka nesen viesojies skolā – renovētajā un modernizētajā Jelgavas tehnikumā – un sajūta bijusi tāda, ka atkal jāiet mācīties.No sava skolas laika viņš izceļ grupas audzinātāju Aivaru Granski, kurš pasniedzis speciālos priekšmetus un centies jauniešus iesaistīt sportā. “Spēlēju skolas volejbola izlasē, bet skolas olimpiādē 100 metru skriešanā ieguvu pirmo vietu, par ko pašam bija liels pārsteigums,” viņš turpina.“Skolotājs Granskis ne tikai mācīja auto uzbūvi un citus speciālos priekšmetus, bet arī saskatīja mūsos perspektīvu,” teic Aigars, kurš lepojas, ka jau 17 gadu vecumā nopelnījis savu pirmo mašīnu, kuru pats prakses laikā uzbūvējis. Pēc skolas beigšanas strādājis Jelgavā, bet tad nolēmis, ka negrib staigāt melniem nagiem, un atgājis no šīs nozares, taču dzīve “atspēlējusi” atpakaļ, un jau trīs gadus A.Kāpostam-Šēnbergam ir pašam savs autoserviss.Aigars atminas, ka gala eksāmenus pieņēmuši speciālisti. Bijis jāvelk biļetes – ko izvilka, tas bija jāizdara praktiski. Puišiem, kuri ar tehniku pirms tam nebija saskārušies, gājis grūtāk. Šai profesijai vajag patikt, un to vajag gribēt darīt. Grupā mācījušies 30 puišu, pabeiguši mazāk par 20. Kopā turējušies tie, kurus vienoja interese, stāsta Aigars.
Māca Baltijas auto dīlerus
Roberts Grasis skolā mācījās no 2008. līdz 2012. gadam. Spilgtā atmiņā viņam palikusi āmura vīlēšana 1. kursā atslēdznieka darbos. No sagataves izgatavot āmuru pēc izmēriem nav bijis viegli, bet Roberts to vīlējis un pulējis, līdz āmurs bijis kā spogulis.Roberta četru skolas gadu spilgtākais notikums bijusi uzvara konkursā “Automehāniķis 2012” Ķīpsalā, kur piedalījušās komandas ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas. Toreiz kopā ar Jāni Jukšu izcīnīta pirmā vieta un skola ieguvusi automašīnu “Volkswagen Crafter”, kas joprojām ir tehniskā kārtībā un darbojas.Savukārt, mācoties 2. kursā, Roberts izcīnījis pirmo vietu skolas automehāniķu profesionālajā konkursā, kuru tolaik organizējis pasniedzējs Andris Deiko, kurš jauniešus iedvesmojis profesionālajā izaugsmē un interesē par tehniku. Kā balvu par uzvaru konkursā Roberts ieguvis elektrisko ierīci multimetru, kas vēl tagad viņam turpina uzticīgi kalpot.Pēc skolas beigšanas Roberts veiksmīgi iestājies LLU, kur budžeta grupā studējis autotransportu. 2016. gadā, paralēli strādājot par tehniskās apskates inspektoru, augstskolu absolvējis un pārcēlies uz Rīgu. Atceroties studiju gadus, viņš atzīst, ka tehnikumā iegūtās zināšanas automobiļa uzbūvē un elektrotehnikā bijušas tādas, ka augstskolā varējis atļauties šos priekšmetus nemācīties.Pēc bakalaura darba aizstāvēšanas sācis strādāt “Moller Auto” “Volswagen” centrā Krasta ielā par servisa konsultantu. Roberts atzīst, ka vienmēr gribējis strādāt pie kāda no dīleriem. Pusgada laikā viņš paaugstināts amatā par meistaru pieņēmēju, bet vēl pēc pusgada kļuvis par sertificētu “Volswagen” treneri ”Moller Baltic Import” un tagad apmāca jaunos kolēģus no visas Baltijas. “Tas ir radošs darbs un liels izaicinājums, man tas patīk un pilnībā apmierina,” saka R.Grasis. Arī Roberts nesen pabijis renovētajā Jelgavas tehnikumā un teic, ka viņam skauž, ka nemācās šajā laikā, jo agrāk darbnīcas bijušas mazāk aprīkotas. Tagad jauniešiem esot grēks nemācīties, taču ir jābūt ļoti lielai interesei par šo profesiju, kas arī bijis tas dzinējspēks, kas licis viņam mācīties, – interese par tehniku no 14–15 gadu vecuma. Jauniešiem, kuri vēl nezina, ko grib, Roberts iesaka sevi meklēt, un, ja būs interese un neatlaidība, tad viss arī izdosies.
Būvē ceļus un remontē tehniku
Mārtiņš Karaša skolu absolvējis pirms vairāk nekā 10 gadiem. Vislabāk atmiņā viņam palikusi grupas audzinātāja un matemātikas skolotāja Nadežda Bergfelde. Vēlāk profesionālā izglītība palīdzējusi dzīvē – noderējušas gan praktiskās, gan teorētiskās zināšanas.Arī Mārtiņam interese par tehniku veidojusies bērnībā, jo vecāki nodarbojušies ar lauksaimniecību. Pēc skolas beigšanas viņš sācis strādāt. Lielākoties ceļu būves firmās par ekskavatoristu, bet, tā kā tehnika, gan veca, gan jauna, bieži lūst, nācies to remontēt.Tagad Mārtiņš strādā SIA “Jaunie ceļi” par ekskavatoristu un palīdz remontēt tehniku. Vai ieteiktu jaunajiem puišiem mācīties par automehāniķiem? “Kāpēc gan ne! Dzīvē tas noderēs. Tehnika ir visur. Noder gan tehniskās, gan teorētiskās zināšanas. Dzīvē noder viss,” atzīst Mārtiņš.
