Laika zobs sagrauž visu, pat to, kas gatavots no metāla. Par laimi, cilvēce ir izdomājusi dažādus veidus, kā, liktenim spītējot, pagarināt atsevišķu laika pārbaudei pakļautu elementu dzīvotspēju.
Laika zobs sagrauž visu, pat to, kas gatavots no metāla. Par laimi, cilvēce ir izdomājusi dažādus veidus, kā, liktenim spītējot, pagarināt atsevišķu laika pārbaudei pakļautu elementu dzīvotspēju.
Pat auto lietās visneinformētākais cilvēks zina un saprot, ka agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad jāparūpējas, lai spēkratam tiktu piegādātas «svaigas asinis», proti, jauna eļļa. Te nu var pienākt brīdis, kad acu skats atkal nedroši maldās pa visiem veikala plauktiem, nespējot vien izvēlēties piemērotāko un paļaujoties tikai uz pārdevēja erudīciju un godaprātu.
Izvēlēties vienu no trim
Zināt dažas ļoti vienkāršas lietas par autoeļļām un to veidiem par ļaunu nenāk neatkarīgi no izpratnes par dažādiem tehniskajiem parametriem un eļļu īpašībām, no kā vistiešākajā veidā atkarīgs to lietojums.
Latvijas autoparkā dominējošo automobiļu ražotāji saviem produktiem lielākoties nav norādījuši, kuras firmas ražotā eļļa būtu izmantojama dzinējā, tādējādi «firmas zīmes» izvēle lielākoties atstāta pašu autobraucēju ziņā. Vērā jāņem citi parametri – eļļas kvalitātes klase un viskozitāte. Te orientēties mazliet palīdz Eiropas Autoražotāju asociācijas (ACEA) noteiktie standarti, rekomendācijas un informācija no attiecīgiem katalogiem. Ar minētās organizācijas svētību uz eļļas iepakojuma parasti ir norādīts, kādiem spēkratiem attiecīgais produkts domāts (kvalitātes klases apzīmējumā minētajai abreviatūrai ACEA vēl piekabināta burtu un ciparu kombinācija).
Autoeļļas tiek iedalītas sintētiskajās, pussintētiskajās un minerāleļļās, kas ir visbiezākās, un izvēlē par labu vienam vai otram veidam lielā mērā noteicošā ir gaisa temperatūra. Tehniskajā ziņā vispateicīgākais gadalaiks automobiļiem neapšaubāmi ir vasara, kad bez bēdu var motorā liet minerāleļļu, īpaši neuztraucoties, ka tādēļ varētu rasties kādas problēmas, jo tā savas «funkcijas» spēj pildīt pat, līdz gaisa temperatūra noslīd līdz mīnus piecpadsmit grādiem, kad eļļa kļuvusi manāmi biezāka.
Tomēr jāpatur prātā, ka aukstā laikā motoriem minerāleļļa nebūt «nepatīk», un arī gaidīt temperatūras noslīdēšanu līdz kritiskajai robežai nav tas ieteicamākais. Šādā kontekstā vecajiem padomju auto ir pat zināma priekšrocība – kurbulis, ar ko aukstumā iekustināt dzinēja mehānismus, un kombinācijā ar pietiekami labu akumulatoru motora rūciens, var teikt, ir garantēts. Nevar gan viennozīmīgi apgalvot, ka tieši minerāleļļas dēļ aukstā ziemas dienā vajadzēs bezpalīdzīgi sēdēt līdzās savam auto (autobraucēja prasmes un zināmu tehnisko parametru savienojums var pat likt uz laiku vispār aizmirst, kāda eļļa ir motorā), taču nav noliedzams, ka šādi tiks ievērojami paātrināta motora nolietošanās. Krietni modernākie riteņotie «brāļi» izvirza pavisam citas prasības – lai dzinējā būtu vismaz pussintētiskā eļļa (kritiskā temperatūra ap mīnus divdesmit pieci grādi) un saimnieks aukstumā neiedomātos «zāģēt» un pasludināt nāves spriedumu akumulatoram.
Nereti autoīpašnieki, rēķinoties ar mūsu platuma grādos pilnīgi neprognozējamo ziemu, jau savlaicīgi pieņem praktisku, kaut arī maciņam ne vienmēr pārāk tīkamu, lēmumu – motorā liet sintētisko eļļu. Motoram tā nodrošina gluži vai paradīzi – kritiskā temperatūra ir Latvijas platuma grādiem absolūti neraksturīgi mīnus četrdesmit un pat vēl zemāka. Kamēr dzinēju, kas būs piepildīts ar neatbilstošas viskozitātes (vienkārši sakot – pārāk biezu) eļļu, starteris vispār nespēs iegriezt, ar viegli plūstošo sintētisko eļļu piepildītam motoram tiks nodrošināta absolūti nevainojama visu mezglu eļļošana. Vienīgi iepriekš jāparūpējas, lai nevienā blīvītē, ne savienojumā nebūtu pat visniecīgākās spraugas, kur vērtīgā smērviela varētu noplūst.
Bieži sintētiskās eļļas izvēle saistās ar sagaidāmu temperatūras pazeminājumu, taču tās izmantošanai arī labvēlīgākos laika apstākļos ir vēl virkne priekšrocību. Pretēji krietni biezākajiem izstrādājumiem «sintētika» ir izcili noturīga ne vien pret temperatūras pazemināšanos, bet arī pret tās krasu paaugstināšanos. Ierasts, ka šādu temperatūras svārstību laikā eļļa zaudē savu kvalitāti, taču «sintētika» uz to nereaģē pārāk «asi». Tas īpaši ņemams vērā braucējiem, kas lielākoties pārvietojas tā saucamajā pilsētas režīmā, kad raksturīga bieža apstāšanās, un temperatūras pazemināšanas nolūkos neatliek nekas cits, kā atvērt vismaz vienu logu un ar pilnu jaudu darbināt salona apsildes sistēmu.
Iztiksim bez «eļļas trombiem»
Apstākli, kad motors «ēd» eļļu, parasti nosaka tā tehniskais stāvoklis, un nav nekā neparasta, ja starp dzinēja remontu un regulāru «uzliešanu» autoīpašnieks izvēlas pēdējo. Tomēr kāda šķietami «nebūtiska» nianse gan jāņem vērā – papildināt eļļas daudzumu motorā nekādā gadījumā nevajadzētu ar atšķirīgas viskozitātes eļļu pat tad, ja abas ir vienas un tās pašas firmas ražojumi. Kopā jaucot dažādas eļļas, bieži izpaužas to sastāvdaļu «nesaderība», un tādēļ var rasties nogulsnes, recekļi un tamlīdzīgi motoram nevēlami elementi, kas agrāk vai vēlāk radīs nopietnas galvassāpes.
«Pīle» par nomaiņas intervālu
Ne reizi vien dzirdēti reāli pastāsti par to, ka eļļas savlaicīga nenomaiņa «nokāvusi» kā automobiļa motoru, tā ģimenes budžetu. Lai arī nereti joprojām sastopami azartisti, kas mēdz sacensties, kurš vairāk nobrauks bez eļļas nomaiņas, ja vien saimniekam rūp savs auto, iekļauties automobiļa ražotāju noteiktajos intervālos tomēr vajadzētu, katrā reizē obligāti nomainot arī eļļas filtru.
Lielākajai daļai astoņdesmitajos gados un deviņdesmito pirmajā pusē izgatavoto automobiļu šis intervāls ir aptuveni desmit tūkstošu kilometru nobraukums. Jaunākiem modeļiem šis intervāls ir pat par vairākiem tūkstošiem pagarināts. Pieredze rāda, ka īpašu kaitējumu nerada arī «grēkošana» par kādu «lieku» tūkstoti. Ja eļļa kļūst vizuāli «novecojusi» ātrāk (zemas kvalitātes dēļ tas ir pilnīgi iespējams), tās nomaiņu vēlams pasteidzināt. Savukārt pussintētiskās vai minerāleļļas aizstāšana ar sintētisko nevar būt par pamatu «patvaļīgai» nomaiņas intervāla pagarināšanai. Uzmanība jāpievērš arī norādēm par to, cik lielam nobraukumam tā paredzēta, lai neizrādītos, ka eļļas ražotāju paredzētais noskrējiens ir mazāks par to, ko pieļauj dzinējs.
Pirms dažiem gadiem kompānijas «Ford» Latvijas pārstāvji nāca klajā ar paziņojumu par sensacionālu slavenā autoražotāja jaunievedumu – eļļu un filtru, kuru nomaiņa nepieciešama tikai pēc divdesmit tūkstošu kilometru nobraukuma! Televīzijā tika apgalvots, ka jaunumu var lietot jebkuras markas automašīnā, taču vēlāk tā diemžēl izrādījās pamatīga reklāmas «pīle».
Kad «Autoparks» firmā «Baltic Motors» painteresējās par jauno «supereļļu», tika saņemta neveikla atruna, ka televīzijā teiktais ir ticis «pārprasts» un minētais intervāls esot attiecināms tikai uz jaunākajiem mikroautobusu «Ford Transit» modeļiem, bet pārējiem automobiļiem jāievēro ražotāju noteiktais eļļas maiņas periodiskums. Te nu bija!
