Es neesmu nedz diplomēts agronoms, nedz kāds cits lauksaimniecības speciālists. Esmu elektriķis, un man ļoti rūp Latvijas lauku nākotne, tādēļ nevaru atturēties no sava viedokļa izteikšanas. Ceru, ka man piekritīs daudzi lauku iedzīvotāji.
Es neesmu nedz diplomēts agronoms, nedz kāds cits lauksaimniecības speciālists. Esmu elektriķis, un man ļoti rūp Latvijas lauku nākotne, tādēļ nevaru atturēties no sava viedokļa izteikšanas. Ceru, ka man piekritīs daudzi lauku iedzīvotāji.
Baltmaizes klaipiņš veikalā maksā 20 santīmu un sver 372 gramus. Viens kilograms baltmaizes: maksā 54 santīmus, piecepums – 12 procentu, izlietoti 880 grami miltu.
Tā kā no kilograma graudu var iegūt ap 70 procentu miltu, kas der baltmaizes cepšanai, un piecus procentus kliju (pārējais ir zudumi), tad, lai iegūtu 880 gramus miltu, jāiepērk un jāsamaļ 1,25 kilogrami graudu. Dzirnavnieks par kilogramu maksā Ls 0,063, bet par 1,25 kilogramiem kviešu graudu viņš zemniekam atdod: Ls 0,063 x Ls 1,25 = Ls 0,08 (Ls 0,07875).
Savukārt dzirnavnieks pats, beķeri un tirgotāji pelna: Ls 0,54 – Ls 0,08 = Ls 0,46 no katra baltmaizes kilograma, kas ir 85 procenti no tā vērtības. Savukārt zemnieks par smagāko darbu saņem tikai 15 procentu no baltmaizes kilograma vērtības. Iegūtā summa nesedz ne graudu audzētāja izdevumus par degvielu, sēklām, minerālmēsliem, tehnikas iegādi un amortizāciju, ne darba samaksu, ne atražošanu. Nākamā gada ražošanai zemnieks ir spiests ņemt kredītu, kas mūsu bankās maksā no 12 līdz 18 procentiem gadā. Bet to segšanai viņš ir spiests izcirst savu mežu un pārdot. Kad tas beidzas, paliek iespēja – bankrotēt, pāriet uz naturālo saimniekošanu, paliekot bez līdzekļiem bērnu apģērbšanai un skološanai, vai arī bēgt uz pilsētu, kur gandrīz visas radiotehnikas, elektrotehnikas, mašīnbūves un citas rūpnīcas, kur agrāk varēja atrast darbu, ir slēgtas, iekārtas demontētas, pārdotas uz ārzemēm vai metāllūžņos par diviem santīmiem kilogramā.
Un tad ir vēl viens ceļš – bēgt no brīvās Latvijas uz ārzemēm. Tur piedāvā darbu prostitūtām par 40 procentiem nopelnītā (bet jāatdod pase un bēgšanas gadījumā jāpiecieš piekaušana), trauku mazgātājām (ar papildslodzi prostitūcijā) u.c. Vīriešiem tiek smagie, netīrie darbi par trešo daļu no vietējo algas.
Ārzemēs strādājošajiem ir vēl viens zaudējums – viņi ilgstoši netiekas ar savu ģimeni, nav kontaktu ar dzimteni. Bet dzimtenē tikmēr bez darba paliek agronomi, vetārsti, zooinženieri, šoferi, mehāniķi, auklītes, sanitāres… Kļūst nerentabli autobusu reisi, tiek slēgtas dzelzceļa līnijas, nav naudas ceļu remontam.
Laukos paliek gados vecie, kam pietrūkst zāļu un pārtikas piegādātāju, kam pat nestundā līdzās nav bērnu un mazbērnu.
Auglīgās druvas un ziedošās pļavas aizaug ar krūmiem un «balto kokvilnu». Viltus ES padomnieki iesaka tos apstādīt ar mežiem, no kuriem kārtīgus baļķus iegūt varēs pēc simts gadiem.
Sākdams bēdīgi slavenās reformas, Ivars Godmanis stāstīja, ka Eiropā pārstrādātāji un tirgotāji pelnot ap 65 procentus, bet ražotājam paliekot 35 procenti no izaudzētā vērtības. Mums arī tā būšot. Tas nozīmē, ka mūsu zemniekam par kviešu kilogramu būtu jāsaņem 19 santīmu. Problēmas būtu kā ar roku atņemtas! Un mēs pie savas Baltijas jūras dzīvotu tāpat kā iepriekšējos 4000 gadus, kur Dievs mums ierādījis savu kaktiņu, savu stūrīti zemes.
Uzskatu, ka valstij ir jāaizstāv savi maizes audzētāji un par labiem graudiem jāmaksā desmit santīmu kilogramā, bet par elites klasi – 15 santīmu. Bet, tā kā pašlaik pa vidu ražotājam un pārstrādātājam maisās parazitējošais starpnieku (spekulantu) slānis, vajadzētu noteikt kompromisa cenas, piemēram, no 11 līdz 15 santīmiem par kilogramu.
Amerikā, stāsta, kilograma graudu pašizmaksa esot Ls 0,065. Mūsu dzirnavnieki zemniekam maksā tik, cik maksā. Un par tādu naudu viņš nespēja nokult laukus. Labība palika nenovākta, citur to apara. Lopus aizveda uz lopkautuvēm un pārstrādāja gaļā, tā izveidojot ganāmpulkus, kas vairākkārt mazāki nekā Kārļa Ulmaņa laikos un uz pusi mazāki nekā LPSR laikos, kad Latvija paēdināja sevi un vēl daļu Maskavas un Ļeņingradas…
Sakrāto naudiņu kādi 600 tūkstoši cilvēku noguldīja privātajās bankās, kas solīja pat 200 procentu peļņu gadā. Tās bankrotēja, bet uz apsūdzēto sola sēž tikai divi baņķieri – Lavents un Freimanis. Kaut gan es uzskatu, ka pie atbildības jāsauc arī Einārs Repše un Ivars Godmanis, kas pieļāva šādu banku darbību bez jebkādām drošības garantijām.
Nu jau gadus desmit runājam par ieiešanu Eiropā. Bet mēs taču tajā esam jau vismaz 4000 gadu! Tātad varam pretendēt uz to pašu, ko pārējie eiropieši. Piemēram, es lūdzu, lai arī mūsu bankas dod kredītus ar tādiem pašiem procentiem kā citās Eiropas valstīs: Šveicē – 2% gadā, Norvēģijā – 2,9%, Somijā – 3,1%, Vācijā – 3,25% gadā. Stāsta, ka pagājušajā gadā mūsu komercbankas esot nopelnījušas 44 miljonus latu, pārējās – 10 līdz 15 miljonu. Uzskatu, ka šis bizness ir jāpatur valsts rokās. Tad būs nauda valstij un tās iedzīvotājiem. Tas jāizlemj mūsu likumdevējiem. Un ja ne… K.Ulmanis savulaik neefektīvo Saeimu nomainīja pret 14 kompetentiem, patriotiskiem savas tautas ministriem un sakrāja septiņas tonnas tīra zelta. Bet tagadējās simtgalvainās Saeimas valsti novedušas parādos, bezdarbā, izmisumā un stabili turpina vest uz bojāeju.
Tādēļ aicinu sociāldemokrātu Juri Bojāru ierosināt lietu arī pret Tautas bankas darboņiem, lai dabūtu atpakaļ noguldīto naudu, kā arī pret Repši un Godmani. Pēdējie desmit gadi ir pierādījuši, ka tikai sociāldemokrātu plānveidīgā valsts kapitālisma tautsaimniecība var nodrošināt visiem darbu, bezmaksas dzīvokļus, medicīnisko apkalpošanu un izglītību visos līmeņos ne tikai par brīvu, bet sekmīgajiem studentiem pat stipendijas izmaksāt un nodrošināt darbu pēc studijām.
