Pie pārvietošanās automobilī esam pieraduši tiktāl, ka viens otrs vairs nespēj kājām aiziet pat pārsimt metru līdz tuvākajam veikalam.
Pie pārvietošanās automobilī esam pieraduši tiktāl, ka viens otrs vairs nespēj kājām aiziet pat pārsimt metru līdz tuvākajam veikalam. Tajā pašā laikā daudziem cilvēkiem ir liegta iespēja aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Savulaik bija pieņemts pārāk neiedziļināties problēmās, kādas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sabiedrība mēģināja it kā neievērot viņus. Lai šo problēmu aktualizētu, arī Latvijā jau vairākus gadus tiek atzīmēta Eiropas mobilitātes nedēļa, kuras pamatmērķis ir pievērst cilvēku uzmanību augošajam automašīnu skaitam pilsētās un auto ietekmei uz pilsētvidi, iedzīvotāju veselībai un dzīves kvalitātei. Tomēr šogad šai nedēļai ir īpašs moto, jo galvenā tēma ir pieejamība. Tas nozīmē, ka jāveicina tādas pilsētvides izveide, kur ikvienam ir iespēja izmantot visas iespējas, lai arī ar īpašām vajadzībām. Tas, kas veselam cilvēkam ir pašsaprotams, kļūst par kaut ko neiespējamu, ja jāpārvietojas ratiņkrēslā vai ar kruķiem.
Savulaik «Ziņas» jau rakstīja par absurdo situāciju, kad Rīgā, rekonstruējot Centrālo dzelzceļa staciju, ar īpašiem ratiņkrēslu pacelšanai domātiem liftiem tika iekārtotas uzejas uz vilcienu atiešanas peroniem, lai braukt gribētājs varētu līdz tiem nokļūt. Diemžēl tālāk ratiņkrēslā sēdošais var mierīgi pamāt ar roku aizejošajam vilcienam, jo tajā iekšā bez palīgu brigādes nekādi nebūs iespējams tikt.
No vienas puses, rekonstruētāji ir ievērojuši invalīdu tiesības un vajadzības. Tomēr, no otras puses, par problēmu nav padomāts kompleksi, ņemot vērā visas kopsakarības. Turklāt vilcienā ne tikai ir jāiekļūst, no tā arī jāizkāpj, nu kaut vai, piemēram, Jelgavā. Citādi izbūvētais lifts var izraisīt vien skumju smaidu.
Līdzīgas kampaņas kā šogad mobilitātes nedēļa pievērš sabiedrības uzmanību tam, ka daudz ko mēģinām veikt tikai tāpēc, lai sirdsapziņa būtu mierīga, bet patiesībā pat labi gribētais nav paveikts līdz galam.
Saprotams, ka pašvaldībām ne vien Jelgavā, bet arī visā Latvijā nav līdzekļu, lai pilsētvidi padarītu pieejamu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tomēr jāteic, ka nav padarīts arī tas, kas neprasītu pat speciālu līdzekļu ieguldījumu. Ja vien būtu vēlēšanās visu paveikt, kā nākas. Pieņemot ekspluatācijā ēku vai būvi, kurai paredzēta sabiedriska funkcija, kādam no komisijas locekļiem būtu vēlams iesēsties ratiņkrēslā un pamēģināt ēkā iekļūt. Iespējams, ka tad nerastos būvniecības «šedevri», kas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām šādu iekļūšanu padara par dzīvībai bīstamu nodarbi.
Valsts ir izstrādājusi un apstiprinājusi attiecīgus būvniecības noteikumus. Tā jau nav, ka Jelgavā līdz šim nekas nebūtu paveikts, lai tiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos, ēkas padarītu pieejamākas, lai arī viņi varētu ērtāk pārvietoties uz ielas. Tikai šoreiz atkal jāsecina, ka domāts ir, bet līdz galam tomēr nav izdomāts. Arī «Ziņām» gadās uzklausīt sašutuma vārdus par veikaliem, kuru uzbrauktuves laikam ir domātas, lai ratiņķrēslā sēdošais apkristu, bet, ja izbūvēta laba uzbrauktuve, atklājas, ka nav iespējams tikt iekšā pa durvīm, jo tās nevar atvērt. Tā varētu turpināt bez gala. Šoreiz sabiedrības uzmanība problēmai tiek pievērsta ar akciju un pasākumu palīdzību. Būsim saprotoši un, ejot vai braucot pa pilsētu, mēģināsim iedomāties, kā Jelgavā jūtas cilvēks, kuram jāpārvietojas ratiņkrēslā.
